Izeja vai aborts
Lielākā daļa jeb 55% Latvijas vecāku uzskata, ka krīze viņiem nav vai arī nebūtu šķērslis ģimenes pieauguma plānošanai, liecina ģimenes portāla mammam.lv/tetiem.lv nesen veiktā aptauja. Vietas, kur visuzskatāmāk var secināt, kā mainās (vai nemainās) plāni par grūtniecību, ir ginekologu prakses. Grūtnieču aprūpes centru speciālisti stāsta, ka mēdz būt dažādas situācijas. Kopumā vērtējot, tomēr nevar teikt, ka krīzes dēļ pāri no idejas par mazuli atsakās. Piemēram, ginekoloģe Evita Lapšāne no Liepājas stāsta, ka viņas aprūpē grūtnieču skaits krīzes laikā nav mainījies.
Abortu skaits gan pieaugot, bet ārste uzskata, ka to nevar tieši saistīt ar dzīves līmeņa pasliktināšanos. «Kara laikā sievietes dzemdēja, dzemdēs arī krīzes laikā.» E.Lapšāne neatceras nevienu gadījumu, ka sarunās ar pacientēm būtu pavīdējis jautājums par krīzes ietekmi uz mazuļa plānošanu.
Juglas ginekoloģijas centra ginekoloģe un dzemdību speciāliste Ingrīda Šilberga saka, ka daudzām sievietēm mazulis ir pat savā ziņā izeja no krīzes. «Tā ir izeja, zaudējot darbu.»
Krīzes laikā aprūpējamo grūtnieču skaits viņas praksē audzis no 100 līdz 120. Diemžēl ir arī gadījums, ka, uzzinot par atlaišanu no darba, kādai sievietei grūtniecība beigusies ar spontāno abortu.
Veselības centra Vita ginekoloģe Marina Stepanova uzskata, ka vienmēr būs ģimenes, kuras gatavas bērnam, vienalga, grūtāk vai vieglāk. «Tomēr es redzu tendenci uz leju. Pagājušā gada jūnijā manā aprūpē bija 40 grūtnieces, - tagad 22. Sievietes pat raud, taisa abortu, jo krīzes dēļ bērniņu vairs nevar atļauties,» stāsta ārste.
Esmu aprēķinātāja
«Atklāti to neviens nepateiks, jo ne sevišķi labi izklausās, bet skaidrs - ja bērna dēļ būtiski jāzaudē dzīves līmenis, tad tas ir lēmums, kas jāatliek,» nesaudzīga ir Dace (26). Ja kāds vēlas, var uzskatīt viņu par aprēķinātāju - Dace sakniebj lūpas. Nesen viņa atgriezusies no maģistrantūras studijām Londonā un patlaban Latvijā meklē darbu. Daces izglītība saistīta ar finansēm, viņas draugs ir nekustamo īpašumu mākleris. Kopā abi ir četrus gadus. «Esam tajā vistrakākajām leģendām apvītajā grupā, kam nu savi džipi jāpārdod, no ekskluzīvās mājas met ārā,» Dace ironizē. Draugam darbs ir joprojām, taču darījumu gan mazāk. Naudas arī. Stresu sagādā tas, ka Dacei ar savu labo izglītību jau vairākus mēnešus nav izdevies atrast darbu Latvijā. Pat bijusi doma uz laiku atgriezties Londonā. «Zinu, ka mūsu vecāki jau, kamēr studēju, gaidīja - atgriezīšos, tad precēsimies, būs bērni. Tā sanācis, ka atgriezos pašā krīzē - plāns par kāzām un bērniem atlikts.» Dace domā, ka ne jau visi jaunie pāri krīzes dēļ piesardzīgi raugās uz jautājumu par bērniem. «Paradokss: šos plānus atliek tie, kuri dzīvo samērā labi. Viņi negrib savu dzīves līmeni pasliktināt. Tie, kuriem iet viduvēji, par to tik ļoti nesaspringst.»
Ja būs trešais, tad būs!
«Re, man jau ir trīs,» nosmejas Mārīte (34) no Gulbenes, vaicāta, vai nav izkūpējis sapnis, ko viņa, jau studiju laikā apprecoties, kursa biedrenēm atklāja: ģimenē būs vismaz trīs četri bērni! Mārītes meita nākamgad mācīsies vidusskolā, dēlam šogad bija izlaidums bērnudārzā. Fotogrāfijās viņas tuvumā bieži redzama arī māsas meitiņa sešgadniece. Mārīte pēc izglītības ir pedagoģe, bet jau daudzus gadus strādā tirdzniecībā. Vīrs automehāniķis. Kopā viņi jau desmit gadu mīt vecvecāku lauku mājās. «Ļoti skaisti jau mums ir, bet darba un naudas tas prasa, ai, cik daudz,» Mārīte atklāj. Sapni par trešo bērniņu ģimenē viņa nav atmetusi. «Ar vīru domājam tā: ja Dieviņš dos, tad būs, un krīze tur neko mainīt nevar.» Kaudzītē skapī stāvot dēla drēbītes no laika, kad viņš bija zīdainis. «Domāju, ka noteikti vēl noderēs,» Mārīte saka. Esot arī pēdējais laiks izlemt - pašai 34, vīram 37 gadi. «Tāda mīņāšanās krīzes dēļ gan sanāk. Vecums tāds - ja gribam vēl bērnus, par to jādomā uzreiz, bet nevar arī nerēķināt, kā būtu, ja viens no mums zaudētu darbu.»
«Jaunām ģimenēm bez bērniem saņemties pirmajam varētu būt grūtāk,» domā Mārīte. «Ar pirmo bērniņu viss liekas rožaināk. Gribas skaistu istabu, dārgus krekliņus. Vēlāk jau saproti, ka ne tas galvenais. Bērnam galvenais tomēr ir just, ka viņš ir mīlēts, nevis pareizi izskaitļots.»