Jā, mēs strādājam jau kopš pirmsneatkarības laika. 1988. gada 20. janvārī tika piereģistrēts iedzīvotāju medicīniskās apkalpošanas kooperatīvs ARS. Uzņēmumu reģistrā mūsu uzņēmums atrodams no 1991. gada 13. septembra, kad ARS piereģistrēja vai, pareizāk sakot, pārreģistrēja kā sabiedrību ar ierobežotu atbildību jeb SIA. No medicīnas uzņēmumiem, kuri sāka strādāt kā kooperatīvi, ARS ir vienīgais, kas joprojām darbojas, un tas tāpēc, ka pamatā ir nopietna ilgtermiņa politika. Tajā laikā, kad ARS tika izveidots, visādi kooperatīvi bija ātras un īslaicīgas peļņas gūšanas veidojumi, kas beidza eksistēt jau deviņdesmito gadu sākumā, bet mēs izveidojām nopietnu uzņēmumu ar ilglaicīgiem nākotnes plāniem un piesaistījām nopietnus speciālistus.
Kas ir jūsu tipiskais klients jeb pacients?
Mūsu tipiskais pacients ir inteliģents cilvēks, kurš tendēts rūpēties par veselību un kura prioritāšu skalā pirmās divas vietas aizņem laba izglītība un kvalitatīva veselības aprūpe - kura pirmajā vietā, kura otrajā vietā, tas var būt mainīgi. Ar humoru varu teikt, ka mūsu pacienti ir cilvēki, kas ikdienā valkā kaklasaites.
Un jūsu pacientes valkā lietišķos kostīmus?
Jā, proporcionāli ARS pacientu lokā ir trīs pret vienu - trīs dāmas uz vienu vīrieti. Latvijā ierastā mentalitāte nosaka - vīrietim jābūt stipram un jāiet, kamēr krīt, un tāpēc dažkārt ir par vēlu palīdzēt. Pēdējā laikā gan šī tendence - iet, kamēr krīt,- vismaz mūsu pacientu vidū mazinās. Cilvēki reizi gadā vai vismaz vairākos gados reizi veic veselības pārbaudes. Tomēr, pretēji sabiedrībā valdošajam viedoklim, stiprais dzimums ir nevis vīrieši, bet sievietes, un tieši sievietes lielākā mērā nekā vīrieši rūpējas par savu veselību.
Cik būtisku pacientu daļu veido medicīnas tūristi?
Ja mēs šeit, Latvijā, ārstējam ārzemnieku, tad būtībā tas ir medicīnas pakalpojumu eksports.
Ja runājam par ārzemniekiem, kuri uz Latviju brauc tieši ar mērķi ārstēties, tad jārunā par medicīnas pakalpojumiem, kas mītnes zemē jāapmaksā pašiem pacientiem, un parasti pacientiem jāpamaksā zobārstniecība un plastiskā ķirurģija. Medicīnas tūristi vērtē, kurā no ārvalstīm medicīniskie pakalpojumi ir labā kvalitātē, bet par zemāku cenu nekā mītnes zemē, un kur paralēli ārstēšanai iespējams arī ko interesantu redzēt. Medicīnas tūrisms nenozīmē to, ka cilvēki brauc uz ārzemēm tikai ārstēties. Tāpēc jau tas ir tūrisms, ka brauc arī interesantus kultūras un dabas objektus apskatīt. Problēma Latvijā ir tā, ka medicīnas tūrisma jomā nav valsts politikas, viss balstās uz pašu uzņēmēju privātajām aktivitātēm. Valsts politika būtu vajadzīga, jo medicīnas tūristi Latvijā atstāj vērā ņemamus naudas līdzekļus. Latvijas valstij medicīnas tūrismu vajadzētu veicināt. Turklāt ir valstis, kas gandrīz tikai no tūrisma dzīvo.
Tieši pie mums, uz ARS, mērķtiecīgi brauc norvēģi, lai labotu zobus. Patlaban 5% no visa mūsu zobārstniecības apgrozījuma veido tieši norvēģu pacienti. Norvēģiem braukt uz Latviju ārstēt zobus ir finansiāli izdevīgi. Piecu dienu uzturēšanās Rīgā, ietverot zobu labošanu, naktmītni, ēšanu, kā arī kultūras un izklaides pasākumus, Norvēģijas iedzīvotājam maksā 70% no tiešajām zobārstniecības izmaksām Norvēģijā.
Bieži dzirdēts, ka Latvijā trūkst mediķu, jo mediķi aizbrauc uz ārzemēm. Izjūtat darbinieku trūkumu?
Mēs lepojamies ar to, ka nodrošinām ar darbu labākos Latvijas ārstus, daudziem ARS ir pamatdarbavieta, citiem - papilddarbs, tieši strādāšana te attur mediķus no aizbraukšanas uz ārzemēm. Ārsti, kuri mūsu valstī neatrod pietiekami labu, interesantu darbavietu, tiešām aizbrauc no Latvijas, un aizbraukšanas rezultātā visā mūsu valstī trūkst patiesi labu ārstu.
Kā jūs vērtējat sadarbību ar apdrošinātājiem? Apdrošināšanas nozares pārstāvji Dienai teikuši, ka senāk sadarbība ar veselības aprūpes iestādēm bija problemātiska, bet tagad jūtami uzlabojusies.
Mūsu pacientu vidū tagad apmēram 40-45% ir cilvēki ar apdrošināšanas polisēm. Pirms 20 gadiem bija praktiski 0%. Kopumā vērtējot, mums ir ļoti laba sadarbība ar apdrošinātājiem. Apdrošinātāji gan mums nedaudz sarežģī dzīvi ar to, ka ikkatram ir atšķirīgas, dažāda līmeņa polises, un katram līmenim ir savi nosacījumi. Mēs kā ārstniecības uzņēmums esam ieinteresēti, lai visu mūsu piedāvāto ārstnieciska rakstura pakalpojumu diapazonu pirktu, bet apdrošinātāji nosaka to, ka attiecīga līmeņa polisei ir atbilstoša līmeņa piedāvājums.
Grūtības ar apdrošinātājiem gan bija arī ekonomiskās krīzes laikā. Mums toreiz radās iespaids, ka apdrošinātāji savas problēmas cenšas risināt uz klientu un pakalpojumu sniedzēju rēķina. Tagad situācija normalizējusies, tomēr nevar noliegt, ka sadarbība ar apdrošinātājiem joprojām ir smags darbs. Mums ir līgumi ar 12 apdrošinātājiem, pastāv dažādas norēķinu sistēmas. Pēdējā laikā visas lielās apdrošināšanas kompānijas pāriet uz on-line sistēmas norēķiniem, kas nodrošina to, ka sistēmā redzami konkrētā pacienta tēriņu limiti. Sistēmas ieviešana ir dārga, bet ekonomija savukārt ir no tā, ka apdrošinātājs klientam var neļaut pārtērēt apdrošināšanas polises limitu. Senāk limiti bieži tika pārtērēti, bija sarežģīta pārrēķinu sistēma, un nākamajā gadā, ja klients gribēja atkal noslēgt līgumu ar to pašu apdrošinātāju, tika piemērotas sankcijas, savukārt klients, lai no tām izvairītos, mēdza nomainīt apdrošinātāju. Tā ka apdrošinātājiem on-line norēķinu sistēmas ieviešana ir izdevīga, bet daudzos gadījumos iniciatori šādas sistēmas ieviešanai bija medicīnas pakalpojumu uzņēmumi, jo mums arī tā ir vieglāk strādāt.
Bijusī veselības ministre Ingrīda Circene popularizēja ideju par valsts koordinētu obligāto veselības apdrošināšanu. Šī ideja laiku pa laikam tiek aktualizēta. Jūsuprāt, obligātā veselības apdrošināšana jāievieš?
Ideja par obligāto veselības apdrošināšanu ir pilnīgi pareiza. Tāpēc jau šāda veselības apdrošināšanas sistēma pastāv daudzās Eiropas valstīs. Problēma slēpās tajā, ka Circenes kundzei nebija atbalsta viņas pašas partijā Vienotība.
Nebija gan.
Līdzšinējais veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS) arī atbalsta obligāto veselības apdrošināšanas sistēmu. Esmu dzirdējis arī no demisionējošās valdības premjeres Laimdotas Straujumas (Vienotība), ka obligātā veselības apdrošināšana ir virziens, kurā jāstrādā. Paraugus mums nevajag tālu meklēt. Igaunijā obligātās veselības apdrošināšanas sistēma strādā jau no XX gadsimta deviņdesmito gadu vidus. Tur daļas no diviem nodokļiem tiek pastāvīgi novirzītas veselības apdrošināšanas fondā, un līdz ar to fondā esošās naudas lielums skaitļos atkarīgs no vispārējās ekonomiskās situācijas. Ja ekonomika aug, nodokļos tiek iekasēts aizvien vairāk naudas, un fondā esošais finansējums pieaug, un otrādi - krīzes laikā finansējums mazinājās. Igaunijas sistēma manā skatījumā ir visnotaļ pareiza. Protams, lai obligātās veselības apdrošināšanas sistēma vispār varētu sākt strādāt, nepieciešami finanšu līdzekļi. Zinu, ir aprēķināts, ka aptuveni 4,5% no iekšzemes kopprodukta (IKP) jānovirza šim mērķim, lai vispār šādu sistēmu varētu ieviest, turklāt bez 7% no IKP veselības aprūpes sistēma nevar pilnvērtīgi eksistēt. Eiropas Savienībā (ES) vidējais rādītājs ir novirzīt veselības aprūpei 7,3% no IKP. ES mērogā šo rādītāju uz leju velk Baltija un Balkānu valstis. Francijā, piemēram, veselības aprūpei tiek novirzīti 9% no IKP. Latvijā valsts budžeta finansējums veselības aprūpes nozarei pēdējos gados bija ap 3%, nedaudz virs 3%, bet šogad pat ir zem 3%. Veselības ministrs gan teica, ka veselības aprūpes finansējumam nākuši vairāki miljoni eiro klāt, bet tas tāpēc, ka audzis IKP. Savukārt procenti, kas tiek atvēlēti veselības aprūpei, no IKP mazinās. Elementāra loģika ir, ja valsts grib kvalitatīvu medicīnu, tad bez 7% no IKP nevar.
Jā, bet līdz šim veselības ministram nav izdevies izcīnīt 7% no IKP.
Tas nav vienam cilvēkam paveicams darbs, lai arī cik enerģisks ministrs būtu, jo jāpārliecina politiķi, ka tas ir nepieciešams. Diemžēl mūsu politiķi rīkojas tā, ka daudzu ieceru īstenošana Latvijā norit ļoti smagnēji.
Patlaban Latvijas iedzīvotāji tiešā un netiešā veidā trūkstošos 3-4% no IKP pievieno veselības aprūpes finansējumam - tiešā veidā, paši maksājot par veselības apdrošināšanas pakalpojumiem, un netiešā veidā ar privāto apdrošināšanas kompāniju starpniecību. Tas, ka iedzīvotājiem pašiem jāapmaksā veselības aprūpes pakalpojumi, rada rūgtumu godīgajos nodokļu maksātājos, jo sanāk tā - cilvēks gadiem godīgi maksā nodokļus, bet viņam ļoti ilgi jāgaida rindā, lai saņemtu veselības aprūpes pakalpojumu. Rindas rodas tikai nepietiekamā finansējuma dēļ. Piemēram, mēs janvāra otrajā pusē valsts apmaksātajiem pakalpojumiem pierakstām pacientus uz augustu. Ja kāds domā, ka var nesagaidīt augustu vai arī līdz augustam var palaist garām nopietnu saslimšanu, tad jāmaksā pašam - vai nu izmantojot apdrošināšanas polisi, vai no savas kabatas.
Maksas pakalpojums nebūs ilgi jāgaida?
Tas ir atkarīgs no uzņēmuma kapacitātes - cik daudz ir ārstu un nepieciešamā aprīkojuma, tomēr tik garas rindas kā uz valsts apmaksātajiem pakalpojumiem parasti nav. Var būt, piemēram, nedēļu vai divas nedēļas jāgaida magnētiskā rezonanse. No vienas puses, vienas divu nedēļu laikā parasti nevar nokavēt būtiskas veselības problēmas atklāšanu. No otras puses, ja cilvēkam nepieciešams konkrēts veselības aprūpes pakalpojums un viņš ir par to gatavs maksāt, bet viņam pasaka - jāgaida divas nedēļas, tad cilvēks meklēs iespēju, vai kādā citā veselības aprūpes iestādē konkrēto izmeklējumu nevar veikt ātrāk.
Jā, tā ir. Mūsu steidzīgajā sabiedrībā gaidīt nevienam nepatīk.
Mēs zinām, ka arī no mums klienti aizgāja pie mūsu mīļajiem konkurentiem, jo bija jāgaida, bet to mēs cenšamies vairs nepieļaut, nodrošinot nepieciešamo skaitu ārstu un vajadzīgās medicīnas tehnoloģijas.