Martā noslēdzās Latvijas Televīzijas (LTV) rīkotais konkurss par dokumentālo īsfilmu izveidi ciklam Latvijas kods. Šāds pasākums notiek jau trešo gadu. Konkursa mērķis ir atbalstīt tādu filmu tapšanu, kuras dokumentē Latvijas dzīvi, vidi un cilvēkus un individuālajos stāstos meklē plašāku sociālu, kultūras un vēstures kontekstu, atsedz laikmetam raksturīgas tendences dažādās dzīves jomās. Konkursa noteikumi paredz, ka filma nedrīkst būt garāka par 26 minūtēm un tā jāuzņem ļoti īsā - apmēram pusgada - laikā. Konkursam šogad bija līdz šim lielākais pieteikumu skaits - tika iesniegts 41 projekta pieteikums. Bet Valsts kultūrkapitāla fonda un Nacionālā kino centra atbalsts tika piešķirts septiņu jaunu filmu izveidei.
Šovakar, 3. novembrī, kinoteātrī Splendid Palace seansos plkst. 17.00 un 20.00 septiņi dažādu paaudžu režisori 26 minūšu īsfilmās piedāvās savu vēstījumu un vērojumu par Latviju. Filmās skarto tēmu loks ir tikpat raibs kā šodienas Latvija. Režisores Ināras Kolmanes Lūgšana mājai ir iejūtīgs stāsts par mīlestību, kas nepazīst valstu un tautību robežas, Ivara Zviedra un Ineses Kļavas Skola Murjāņi ļauj tuvplānā aplūkot leģendārās sporta skolas audzēkņu ikdienas pārbaudījumus un cerības, bet Kristas Burānes Domāt skola skatītāju ieved neparastā klasē, kurā pat krējuma un miltu pirkšana kūkai ir mācību stunda. Matīsa Spailes Ērgļu Uģis ir stāsts par ērgļu pētnieku Uģi Bergmani, un filma uzdod neērtus jautājumus par sabiedrības attieksmi pret dabas bagātībām, bet debitante Aiga Skrīvere ieskatās nepilngadīgo māmiņu centienos un klupienos ceļā uz mātes lomas apgūšanu, Režisores Agneses Laizānes filma Detektīvs Mārtiņš ir aizraujošs stāstījums par kādu pensionāru - «detektīvu», kurš palīdz satikties radiniekiem, kas cits citu pazaudējuši.
Adrianas Rozes Rīgas kungi ir kolektīvs portrets: tajā aplūkota brīvo un ātro rīdzinieku - velokurjeru - ikdiena un pilsēta, kādu viņi to redz no divriteņa sēdekļa. A. Roze šo filmu veidojusi ar savu komandu - operatoru Juri Pīlēnu, skaņu režisori Aneti Vanagu. Īsfilmai Rīgas kungi ir divas galvenās līnijas - stāsts par velokurjeru kopienu. «Bet man pašai svarīgi bija runāt arī par to, kā piederība kādai sociālai grupai ietekmē mūsu uzvedību. Jo ikviens ikdienā pieder vairākām un dažādām sociālajām grupām - skolai, darba kolektīvam, interešu kopienām. Lūk, un mani interesē kontrasts starp to, kādi esam paši un kā maināmies sarunā, uzvedībā, attieksmē, kad esam kopā ar kādu no mūsu pašu izvēlētajām grupām,» precizē Adriana. Viņa pati no visām grupām, kam teorētiski pieder, kā galveno izceļ domājošos un vērojošos pilsētniekus. «Man patīk vērot un meklēt atbildi uz jautājumu - kas motivē mūsu rīcību, uzvedību?» Viņa piebilst, ka par to arī runā savās filmās un mākslas darbos.