Traģiskas sekas svētku izklaidēm
Pēc upuru skaita lielākā Latvijā notikusī katastrofa ir cilvēku pārpildītā izklaides tvaikoņa Majakovskij nogrimšana Rīgā pie piestātnes Daugavā 1950. gada 13. augustā. Gāja bojā 147 cilvēki, tostarp 48 bērni. Pēc traģēdijas viens no toreizējiem LPSR varas funkcionāriem Aleksandrs Ņikonovs pārskatā uz Maskavu rakstīja, ka nepieciešams slīcēju glābšanas dienests. Vēlāk to arī izveidoja, un atjaunotajā valstī tā funkcijas pārņēma Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD). Saistībā ar šo traģēdiju tiesāja sešus cilvēkus. Arī Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētāja Arnolda Deglava atstādināšana no amata 1951. gadā tiek saistīta ar šo katastrofu.
Pēc savas attīstības Majakovskij traģēdijai līdzīga ir Talsu traģēdija 1997. gada 28. jūnijā. Tikai šoreiz cilvēku pūlis pārpildīja ugunsdzēsēju pacēlājgrozu, kas tobrīd bija nodots svētku izklaidei. Pēc traģēdijas no amata atkāpās VUGD priekšnieks Juris Ļabis un iekšlietu ministrs Dainis Turlais. Ar brīvības atņemšanu nesaistītu sodu saņēma divi ugunsdzēsēji, kas apkalpoja pacēlāju. Joprojām turpinās tiesvedība par zaudējumu piedzīšanu cietušajiem.
Stiprina drošību
Savukārt pēc gāzes sprādziena 1969. gada 12. janvārī 55 dzīvokļu mājā Jelgavā gāja bojā 41 cilvēks, tostarp 14 bērnu. Pēc tam visās mājās pārbūvēja gāzes ievadus - tie vairs negāja caur pagrabu, kur vada bojājuma dēļ cietušajā ēkā bija uzkrājusies gāze -, bet gāzes avārijas dienestam piešķīra telefona numuru 04. Tiesāja divus gāzes saimniecības darbiniekus, no tiem viens saņēma reālu brīvības atņemšanu uz diviem gadiem.
1967. gada 30. decembrī Liepājā notikusī pasažieru lidmašīnas AN 24, kas lidoja no Rīgas, katastrofa prasīja 45 cilvēku dzīvību un bija saistīta ar to, ka šīm tolaik jaunajām lidmašīnām vēl nebija pilnveidota drošības sistēma, kas automātiski ieslēgtos viena dzinēja izslēgšanās gadījumā. Pēc katastrofas tas tika izdarīts.
Pasažieru ātrvilciena Sanktpēterburga-Rīga avārija pie Juglas stacijas 1976. gada 16. februārī, kad pārmijnieku kļūdas dēļ vilciens sadūrās ar kopā saāķētām lokomotīvēm, izdzēsa 46 cilvēku dzīvību, ievainojumus guva 61 cilvēks. Uz astoņiem gadiem notiesāja stacijas dežuranti, bet uz divreiz īsāku laiku vienu no divām pārmijniecēm. 23 gadus pēc traģēdijas toreizējā dežurante Dienai minēja, ka šajā katastrofā loma bija arī valodu barjerai. Viena no pārmijniecēm nesaprata latviski, otra - krieviski.
Neatminēta palikusi Ķeguma spēkstacijas tilta pār Daugavu sabrukšana 1986. gada 20. septembrī. Tā notika, veicot tilta pārbaudi. Gāja bojā 11 cilvēku, tostarp zinātnieks, kurš pārbaudi vadīja un bija atbildīgs par tilta noslogošanu. Kopš šī notikuma autosatiksme pa Ķeguma tiltu notiek vienā joslā, regulējot satiksmi ar luksoforu, nevis divās joslās kā iepriekš.
Savukārt lielākā katastrofa pirmskara Latvijā bija kravas un pasažieru kuģa Neibāde nogrimšana 1926. gada 9. septembrī Rīgas jūras līcī pie Vecāķiem, apmēram trīs kilometrus no krasta. Tika lēsts, ka noslīka ap 40 cilvēku. Pēc traģēdijas Saeima ārkārtas sēdē palielināja finansiālo atbalstu glābšanas organizēšanai uz ūdens, kā arī sabiedrībā radās lielāka izpratne par ātrās medicīniskās palīdzības nepieciešamību.
Jumti iebrukuši vairākkārt
Sabiedrisku ēku jumtu sabrukšana Latvijā ir notikusi vairākkārt. Beidzamo reizi ar smagām sekām - 1978. gada 24. jūlija vakarā Limbažos, kad gāja bojā septiņi bērni, kuri atradās pagrabstāvā. Toreiz 2. vidusskolai bija atsegts jumta pārsegums, lai izbūvētu ceturto stāvu. Uz jumta atradās arī būvmateriāli. Limbažos runāja, ka pēdējais impulss jumta sabrukšanai bija kara lidmašīnas radītais troksnis, pārlidojot pilsētu. Par šo katastrofu tika sodīts skolas direktors, kurš pirms tam bija pretojies Rīgas skolēnu sporta nometnes izvietošanai skolas ēkā remontdarbu laikā.