Tiekoties ar EM valsts sekretāra vietnieku Gati Ābeli un Enerģētikas departamenta direktoru Dinu Merirandu, var secināt, ka EM redzējums patlaban ir sakoncentrējams piecos punktos: jauni elektroenerģijas savienojumi (starp Lietuvu un Zviedriju, Lietuvu un Poliju, Igauniju un Somiju, Latviju un Igauniju); pievienošanās elektroenerģijas biržai Nord Pool Spot; sašķidrinātās gāzes termināļa būve; atjaunojamo energoresursu izmantošana; energoefektivitātes pasākumi.
«Lai enerģijas izmaksas nākotnē nebremzētu konkurētspēju,» saka G. Ābele, atbildot uz jautājumu par būtiskāko enerģētikas politikas mērķi.
Kur ņemt papildu jaudas?
Kā norāda EM, ilgtermiņā nav skaidrības par nodrošinājumu ar elektroģenerējošajām jaudām, īpaši saistībā ar potenciālo elektrotransporta attīstību un nepieciešamību pēc t. s. balansēšanas jaudām (saistībā ar atjaunojamo energoresursu attīstību, piemēram, no vēja saražotajai enerģijai). Runa ir par papildu aptuveni 400 megavatu jaudu mērenas ekonomikas un enerģijas patēriņa izaugsmes gadījumā (energopieprasījumu prognozē kontekstā ar IK pieaugumu). Tieši ekonomikas sašaurināšanās līdz šim ļāvusi nogaidīt ar jaunu energoražotņu projektiem. «Ja būtu turpinājusies strauja tautsaimniecības attīstība, mums jau sen būtu bijis jāpaceļ zaļais karodziņš ogļu stacijai,» saka G. Ābele.
Ņemot vērā, ka Baltijas reģions vairs nebūs enerģētiski izolēts, «mēs būsim pasaulē efektīvākajā elektroenerģijas tirgū Nord Pool Spot, un šādā kontekstā ir grūti runāt par konkurētspējīgu cenu, ja mēs mēģināsim nodrošināt visas jaudas paši». Tas gan nenozīmē, ka savulaik akūtais jautājums par jaunu enerģiju ģenerējošu jaudu uzstādīšanu vairs netiek apspriests, - tas attiecas gan uz Visaginas atomelektrostacijas projektu Lietuvā, gan arī uz t. s. ogļu elektrostaciju Kurzemē. Attiecībā uz pēdējo gan visai skeptisks ir bijis ekonomikas ministrs Artis Kampars: «Vai esam gatavi tieši caur šo projektu maksāt būtiski vairāk par elektrību un tīklu tarifu, ņemot vērā, ka ir alternatīvi risinājumi, - patlaban neesmu pārliecināts», atsaucoties uz ministra teikto, vēsta LETA.
Pašlaik Latvijas elektroenerģijas patēriņu galvenokārt balsta Daugavas HES kaskāde (ļauj izstrādāt samērā lētu elektroenerģiju, taču tās izstrādes apjoms ir nestabils) un Rīgas termoelektrocentrāles (darbina ar gāzi, ko pērkam Krievijā).
Jāsadala Latvenergo
Būtisks uzdevums, kas Latvijai jāpaveic, lai pievienoties Nord Pool Spot, ir Eiropas prasībām atbilstoša elektroenerģijas ražošanas un pārvades nodalīšana. EM ir apņēmusies biržai pievienoties šogad. Par šādu iespēju gan šaubās Nord Pool Spot vadība. Biržas pārstāvis Kari Makela Dienai atzina, ka Latvija ir izvēlējusies visai unikālu pārvades sistēmas nodalīšanas modeli (tas saistīts ar Enerģētikas likumā nostiprināto liegumu Latvenergo privatizēt). Lai gūtu pārliecību par «Latvijas modeļa» atbilstību Ziemeļvalstu biržas prasībām, var būt vajadzīgs ilgāks laiks nekā parasti.
«Primārais un galvenais uzdevums, lai mēs atbilstu Nord Pool kritērijiem, ir efektīva pārvades sistēmas operatora nodalīšana,» uzver D. Merirands. Pašlaik vēl gluži nav skaidrs, kurš pārraudzīs no Latvenergo nodalīto elektroenerģijas pārvades operatoru, kas, pēc G. Ābeles teiktā, būs šīs nākotnes enerģētikas sistēmas «mugurkauls». EM savā stratēģijā šo uzņēmumu ierosinās atstāt EM pārraudzībā, bet Latvenergo šādā gadījumā būs jāmeklē jauns «saimnieks». Neoficiāli minēts, ka tā varētu būt Finanšu ministrija. Par šo jautājumu jau tuvākajā laikā lēmums būs jāpieņem valdībai. Savukārt Saeimai vēl jālemj par grozījumiem Elektroenerģijas tirgus likumā, kas skar ar biržu un pārvades sistēmas operatora nodalīšanu saistītus jautājumus.
Ņemot vērā, ka Latvija ir vienotā elektroenerģijas tīklā ar Krieviju, pievienošanās Nord Pool Spot prasa arī savlaicīgi atrisināt jautājumu par tāda tirdzniecības režīma noteikšanu, kurā būtu ņemta vērā ES un Krievijas atšķirīgā pieeja enerģijas ražošanā (kvotas, vides aizsardzības prasības u. c.). «Notiek diskusijas ar Eiropas Komisiju par noteikta tirdzniecības režīma ieviešanu attiecībā uz trešo valstu piegādātājiem,» saka G. Ābele.
Cīņa par gāzes termināli
«Mums ir pārliecība, ka tā būs Latvija,» G. Ābele saka par pēdējā laikā aktuālo sašķidrinātās gāzes termināļa (SGT) projektu, kam finansiālu atbalstu solījusi Eiropa. Viņaprāt, Latvijai ir labas izredzes pierādīt Latvijas projekta ekonomisko pamatojumu: «Pēc sākotnējām aplēsēm, atrašanās vieta Latvijā dod iespēju krietni paiet zem izmaksām, kādas var piedāvāt Klaipēda vai Paldiski.»
Baltijas valstīs ekonomiski pamatota ir tikai viena SGT izveide, kura izmaksas tiek lēstas ap 500 miljoniem eiro. Latvija apņēmusies sākt būvēt termināli 2014. gadā, iesaistot projektā abas kaimiņvalstis, privātos partnerus, kā arī rēķinoties ar ES līdzfinansējumu. SGT būs viens no būtiskākajiem elementiem gāzes tirgus liberalizācijas ietvaros, lai papildus Krievijas gāzei, ko transportē pa cauruļvadiem, Baltijas valstis varētu saņemt arī citu valstu gāzi, izmantojot kuģu transportu.
Lai gan Latvijas amatpersonas, tiekoties ar saviem Baltijas valstu kolēģiem, uzsver mūsu valsts priekšrocības SGT izveidē, Lietuvas un Igaunijas reakcija ir bijusi atturīga. Abas valstis apliecinājušas, ka ir gatavas realizēt SGT projektus arī pie sevis, jo nav drošas, ka Latvijas SGT projekts būs pilnībā neatkarīgs no Krievijas Gazprom (šādā gadījumā tam zustu jēga no gāzes piegāžu dažādošanas viedokļa).
Turklāt pēdējā laikā par SGT projektu nav vienotas izpratnes arī Latvijā - kamēr Latvenergo valsts uzdevumā veic termināļa projekta priekšizpēti Rīgas ostā, Ventspils mērs Aivars Lembergs paziņojis, ka SGT labprāt redzētu Ventspilī, kur šāda termināļa izveidei esot virkne priekšrocību, vēsta LETA.
SGT kontekstā būtisks uzdevums ir nodalīt gāzes pārvades sistēmu (t. s. trešā enerģētikas pakete), kas jau izpelnījusies asu kritiku no Maskavas puses. Latvijai atšķirībā no citām ES valstīm šī norma jāievieš tikai 2014. gadā.