Kāda maza meitenīte ar lukturīti mobilajā telefonā uzspīdina uz Kristapa Ģelža darba uzraksta: «Pārved datus uz gleznu Nekuriene/207 600 pers. kodi - aptuveni 20 gados.» Taču acis diezgan ātri pierod pie tumsas, un darba aprises kļūst arvien skaidrākas. «Acīmredzot būs kāda glezna nākotnē, kas nebūs redzama Latvijā. Varbūt vispār tādas gleznas nebūs. Pajautājiet izbraucējiem,» paskaidro mākslinieks.
Mānīgais miers
«Mēs esam kā kaķi, kuri guļ uz krāsniņas un murrā, tad viņus viss apmierina un viss ir vienaldzīgs,» gleznas Mākslīgais miers IV fonā skanošo ierakstu komentē Elizabete Šatrovska. Piektdienās, sestdienās un svētdienās ikviens var doties viņas vadītajās ekskursijās, tajās var piedalīties bez iepriekšējas pieteikšanās. Gide atklāj, ka Kristapa Ģelža darbs sasaucas ar titulrindiņu no dziesmas: «Viss kārtībā, ak, cienījamā kundze!» Nodegusi māja? Viss kārtībā! Viss kārtībā! Lai arī kas notiktu, mēs esam ieslīguši letarģiskā mierā, tā ir mūsu lielākā problēma. «Šis miers ir mūsu tautas bagātība!» māksliniekam neklātienē oponē kāda festivāla izstāžu apmeklētāja.
Cēsu alus brūzī ir izvietojusies 55. Venēcijas mākslas biennāles Latvijas ekspozīcija North by Northeast, kuru ir veidojuši mākslinieki Krišs Salmanis un Kaspars Podnieks un kura pagājušajā gadā bija skatāma Arsenālā. Ritmiski svārstīgais koks brīnišķīgi «ierakstās» gan Venēcijā, gan arī Cēsīs, kur tas nenogurstoši šūpojas no vienas sienas līdz otrai un īpašu prieku sagādā bērniem kā zināma veida atrakcija - paspēs vai nepaspēs izskriet cauri pa centru, lai tas neuztriektos viņiem virsū. Tepat netālu ir aplūkojama arī instalācija Dzeja interjerā. «Man ir svarīga iespēja veidot «kontrolējamas nejaušības» objektus,» norāda viens no tās autoriem dzejnieks Artūrs Punte.
Savukārt Cēsu Izstāžu namā ir redzama ekspozīcija Maija Tabaka. Gleznas, tā ir veidota no privātkolekciju darbiem, daļa no tiem nekad nav bijusi pieejama plašākai publikai. Vienu no mākslinieces pazīstamākajām modelēm - Jaunā Rīgas teātra aktrisi Regīnu Razumu - atklāšanā varēja ieraudzīt ne tikai viņas darbos, bet arī klātienē. Tad augšā pa koka trepēm, kur otrajā stāvā var apskatīt fotogrāfijas ar Maiju Tabaku: 1965. gadā uzņemtajā Jura Pudāna bildē māksliniece ir redzama, sēžot pie viena galdiņa kopā ar režisori Māru Ķimeli un fotogrāfi Māru Brašmani uz noplukušas Rundāles pils fona, bet Ojāra Martinsona fotogrāfijā, ģērbusies melnā, viņa stāv pie molberta kā krusta.
Ekscentriskais miljonārs
«Šeit ir brīvas vietas!» pirms filmas Endija Vorhola dzīves ainas: draudzības un krustpunkti Cēsu mākslas festivāla direktors Juris Žagars kā īsts namatēvs aicināja cilvēkus no Vidzemes koncertzāles pirmās rindas pārsēsties uz tālākām, lai labāk redzētu pasaulslavenā lietuviešu izcelsmes amerikāņu avangarda kino krusttēva darbu. «Es esmu lietuviešu mākslinieks,» precizēja Jons Meks, kurš savulaik no kaimiņzemes devies bēgļu gaitās uz Rietumiem. Viņš ieradās Ņujorkā un tur arī palika - nopirka Bolex kameru un sāka fiksēt savas dzīves mirkļus, kuros bija ne tikai popārta tēvs, bet arī Džons Lenons, Joko Ono un citi par leģendām kļuvuši mākslinieki. «Viņš neuzliek šīm personībām sava ego un priekšstatu filtru, bet kā kailā nospiedumā parāda tos uz ekrāna,» teic Elizabete Šatrovska.
Īpaši Cēsu mākslas festivālam ir izveidota retrospektīva Jona Meka fotogrāfiju izstāde Albums, kas papildināta ar video un skaņu instalācijām. «Mans tēvs mēdza iejūgt zirgu un reizēm vest produktus uz Rīgas tirgu,» intervijā Žanetei Skarulei atklāja mākslinieks, kurš dzimis 30 kilometru no Latvijas robežas. «Šeit ir viņa dzīvoklis Ņujorkā,» gide norāda uz melnbaltu bildi, kurā ap vienu no daudzstāvu mājas logiem ar sarkanu marķieri ir apvilkts aplis un pierakstīta adrese. Citā foto ir redzams, kā mākslinieks bauda vasaru Ņujorkas bārā, slēpies zem maskas. «Vienai no viņa grūpijām izdevās iemūžināt šo momentu, pirms viņu aizveda prom miljonāra miesassargi,» pierakstīts zem fotogrāfijas, taču Cēsīs «ekscentriskais miljonārs» vismaz savā apģērbā bija ļoti pieticīgs. Visas mākslas festivāla izstādes apskatāmas līdz augusta sākumam.