Ticiet, par to mūs balti apskauž visādi citādi veiksmīgie igauņi, kuri gan ir pratuši noorganizēt, ka šā gada Eiropas Kino «_Oskari_» - Eiropas Kinobalva notiks Tallinā (decembrī), taču līdz īsmetrāžas konkursam Kannās tā arī nav tikuši, kur nu vēl divus gadus pēc kārtas. Par to mūs apskauž lietuvieši un vēl daudzi citi, kuriem līdz šādam panākumam ir tālu. Turklāt par _Norīt krupi_ pozitīvo efektu liecina lieliskās atsauksmes presē un pavisam reāli noslēgtie filmas pārdošanas līgumi izplatīšanai Eiropā un citur pasaulē. Lūk, mēs esam stipri un vareni, lūk, mēs varam, un ne tikai sveces liet un brošas darināt! Īpaši sparīgi gribas nodarboties ar pašiedvesmu arī tādēļ, ka šogad Kannu festivāla īsfilmu skates spēlīte nebija īpaši tīra. Uzvarētājs - Francijā dzīvojošais armēņu izcelsmes režisors Serdžs Avedikjans ar savu animācijas filmu _Rejošā sala -_ bija vistiešākais Krāsona konkurents, un bija ļoti izskaitļojama versija par tēmu «kurš uzvarēs». Kuluāros bija dzirdams šāds attīstības scenārijs: īsfilmu žūrijas priekšsēdis Kannu festivālā, Kanādas režisors Atoms Egojans, slavens ar savu armēnisko izcelsmi, apbalvo savu tautieti Avedikjanu par filmu, kas veltīta «genocīda tēmai». Tik vien, ka genocīda upuri ir nevis cilvēki, bet suņi - 1912. gadā Konstantinopolē mitušie klejojošie suņi, kurus pilsētas varas vīri aizved uz neapdzīvotu salu, lemjot drausmīgai bada nāvei. Filmas baisā tēma gan kontrastē ar tās dzidri akvarelisko zīmējumu, taču visas šīs animācijas filmiņas respektējamās, taču ne pārsteidzošās kvalitātes, nobāl tā prozaiskā fakta priekšā, ka vēl ilgi pirms festivāla sākuma zinājām, ka spēle nebūs īsti godīga, jo iepriekšparedzama.
Šai etnisko armēņu «nacionālās vienotības» tēmai nepieskartos, ja īsfilmu konkursā būtu uzvarējusi kāda cita no deviņām konkursantēm īsfilmām - pretendenti bija, un spēcīgi.
Bērtons - bez korupcijas
Atšķirībā no īsfilmu žūrijas Kannu festivāla lielā žūrija, kas vērtēja 18 lielā konkursa filmas un kuru vadīja amerikānis Tims Bērtons, savu darba sesiju beidza tīri kā stikliņi. Viņu darbā nebija īpaši pamanāmo «interešu konfliktu» vai neizskaidrojamu konjunktūras meslu maksājumu. Vistīrākie murgi izrādījās Kannās paklīdušās klačas par krieva Ņikitas Mihalkova īpašajām attiecībām ar Bērtonu, protams, cerot Kannu kinofestivālu izmantot kā publicitātes mašinēriju filmas Saules nogurdinātie 2 slavas saglābšanas vārdā. Ņikitam Mihalkovam uzvara Kannās bija ārkārtīgi vajadzīga pēc filmas totālā finanšu kraha Krievijā; Kannu festivāls bija reālie vārti uz panākumiem Rietumeiropā. Par filmas, ko demonstrēja kā pašu pēdējo konkursā, neprognozējamo efektu uz žūriju žurnālisti sprieda intensīvi un pat ar fatālām bailēm. Tomēr Bērtons un & izrādījās imūns pret reālisma stilistiku un vēsturiskajiem epiem, ignorējot gan Saules nogurdinātos, gan vēl vienu ar skandalozu slavu apaugušu festivāla fināla filmu - Rišāra Boušeraba Ārpus likuma, kas Francijas un Alžīrijas attiecības attēlo Francijai kliedzoši nelabvēlīgā gaismā. Acīmredzot, Bērtona vadīto žūriju nebija pārliecinājis arī nereti šādas «kompānijas» pārņemošais sociālā atbildīguma faktors, kad balvas tiek piešķirtas par tēmu, tas ir, par pilsonisko drosmi, nevis par kino valodas un mākslas kvalitātēm.
Budistu mierā
Tālab žūrijas izvēle - galveno balvu piešķirt Taizemes režisoram Apčitapongam Vīresetakulam un viņa filmai Tēvocis Būnmē, kas spēja atdzīvināt savas pagājušās dzīves - ir ne tikai vieds lēmums, bet arī apliecinājums tam, ka žūrijā bija pulcināti cilvēki ar izsmalcinātu gaumi. Nediskutēsim par Taizemes filmas komercpotenciālu, taču kā eksotiska pieredze un iespēja paskatīties uz cilvēka dzīves ritu no absolūti citām, mazliet mistiskām, mazliet sirreālām, lai gan būtībā uz budisma dzīvesdziņu un reinkarnācijas ritumu balstītām teorijām, ir unikāla pieredze. Kā jau rakstījām, Taizemes filma stāsta par mirstošu vīrieti, kuru apciemo viņa jau aizgājušie radinieki, sen pazudušais dēls, gari un cilvēki. Pasaule šajā filmā ir zaudējusi to iznīcības elpu un fatālās vientulības krampjus, kurus kā tematisko dominanti piedāvāja neviena vien Kannu kinofestivāla filma (arī kritiķu slavētā brita M. Lī Cits gads u. c.). Arī «otrās vietas» ieguvēja - franču filma Par Dievu un cilvēkiem piedāvāja cilvēka un reliģijas attiecību pētījumu (filmas darbība norisinās klosterī Ziemeļāfrikā). Mazāk pārsteidzoši bija žūrijas lēmumi kārtējās balvas piešķirt diviem izciliem Eiropas aktieriem, kam katram jau ķešā ir pa Oskaram: francūzietei Žiljetai Binošai par melodrāmu Parakstīta kopija, kā arī Havjēram Bardemam par sociālo drāmu Biutiful, kurš šo balvu dalīja ar itāļu aktieri Elio Džermano no sociālās melodrāmas Mūsu dzīve.
Vienīgā dīvainā Bērtona žūrijas izvēle bija pasludināt par labāko režisoru francūzi Metjū Amalriku: šā režisora un aktiera radošās rotaļas ar striptīzmeičām - filma Turneja, ir simpātiska, taču ne nevainojama. Tomēr jebkura žūrija ir tikai cilvēki, bet to šķietami viedie lēmumi nereti top sīvā kompromisu cīniņā.