Jāatgādina, ka pirmie latvieši Sibīrijā nokļuva kā izsūtītie katordznieki (t.sk. Kauguru nemiernieki) pirms diviem gadsimtiem. Viņiem vēlāk XIX gs. beigās/XX gs. sākumā sekoja brīvprātīgie izceļotāji, ilgās pēc «sava kaktiņa, sava stūrīša zemes» atsaucoties Krievijas cara aicinājumam apmesties uz brīvās zemes.
Apstulbina «labvakar!»
Izlasē apkopotas latviešu dziesmas, rotaļas un danči, kas ierakstīti vismaz 16 Sibīrijas latviešu ciemos gan pavisam nesen, gan pirms 20 un vairāk gadiem. Rižkova, Augšbebri, Kurzemes Ozolaine, kurā triju paaudžu sievietes pārsteidz pat ar Paula/Petera Dzīvoja reiz lapa zarā, Maļinovska, Sčastļivoje, Bogatoje, Imbeža, Lejas Bulāna u.c. Ciemi ir izstiepušies 2000 km attālumā un nereti cits par cita esību pat nenojauš. Audio (CD) diskā apkopotas 52 melodijas, video diskā (DVD) - ap 120. Kopējais skanējuma laiks ir gandrīz sešas stundas. Noklausoties pirmo pusotru, var piebilst - sešas stundas veldzējoša īstuma. Dokumentēti aptuveni 100 cilvēki. «Izlasē ietvertās dziesmas sniedz plašu un daudzpusīgu ieskatu mūsdienu Sibīrijas latviešu tradicionālās mūzikas repertuārā. «Senāko slāni veido tautasdziesmas un ziņģes, ko mūsdienu teicēji mantojuši no iepriekšējām paaudzēm, kas šīs dziesmas «atveda» no Latvijas, tādējādi tas zināmā mērā atspoguļo XIX gs. beigu/XX gs. sākuma tradicionālās mūzikas repertuāru Latvijā,» krājuma ievadā raksta I.Mežs un Sandis Laime. Krājumā mēģināts sniegt pēc iespējas autentisko dziesmu atšifrējumu. Ekspedīciju ierakstos izpaužas Latvijas novadu runas daudzveidība, saglabātas senas valodas formas. Autori to centušies rādīt, cik vien pieļauj latviešu un latgaliešu literārās valodas grafiskie līdzekļi. Diskā izmantoti Vairas Strautnieces, Ingas Utenas, Māra Jurgensona, Ingvara Leiša, Ernesta Spīča, Lidijas Leikumas, Alekseja Andronova, Ilmāra un Jantas Mežu, Sanda Laimes, Aigara Lielbārža, Latviešu Folkloras krātuves, kā arī Igaunijas Folkloras arhīva ekspedīciju vākums. I.Mežs par «pirmajiem ledlaužiem neziņas tukšumā» dēvē Ingvaru Leiti, Uldi Briedi, Vairu Strautnieci un Andri Slapiņu. Uzzinājuši par igauņu pētnieku panākumiem Sibīrijas tautiešu apzināšanā, 1975.gadā Sibīrijas latviešu ciemu meklējumos ceļā ar velosipēdiem devās I.Leitis un U.Briedis. Arī nākamos gadus Ingvars Leitis turpināja braucienus, palaikam puslegālus, uz latviešu ciemiem, palīdzot tur nokļūt arī citiem. 1976.gadā viņš izveidoja filmu par Lejas Bulānu, ko vēlāk konfiscēja Valsts drošības komiteja. Pēc dažiem rakstiem presē tautiešu meklēšana tika pieskaitīta nevēlamām nodarbēm, un tikai nedaudzi entuziasti, kā Vaira Strautniece un kinodokumentālists Andris Slapiņš, uzdrošinājās interesēties par Sibīriju, uzņemot vairākas dokumentālās filmas. V.Strautniece, grāmatas Lejas Bulāna - latviešu ciems Sibīrijā (1995) autore, kurai lieli nopelni arī latviskās izglītības misijā Sibīrijā, atceras pirmās emocijas: «To grūti izstāstīt, kad pēc garā ceļa nonāc galā, pārbrien pār upi, ieej ciemā, pirmais satiktais cilvēks pilnīgi dabiski un bez kāda izbrīna atbild - labvakar! - un iet tālāk... Tad gan ir apstulbums - kur tu atrodies?»
Ir spars, un ir dvēsele
DVD: Lejas Bulāna. Septiņas lejas bulānietes atspiež plaukstā vaigu un ar pilnu dvašu izdzied dvēseli. Tikko pabeigušas skumjo dziesmu par bārenītes asarām, visas, locīdamās smieklos, mēģina atcerēties rotaļu par krupi. «Mēs parādīs', kā krup' lec,» - bezzobainu smaidu smej kuplākā un metas tupus. «Es tāds vieglāks, es nāks,» - istabas vidū izlec cita, trausla sieviņa. Ņemdamās saprast, kura rāpsies mugurā, kura metīsies rāpus, apaļākā kā kanniņa apveļas uz grīdas, kur viens pār otru pārklāti latviešu strīpainie lupatdeķi kopā ar krievu košo puķu tepiķiem. Noskatieties šo epizodi vairākas reizes pēc kārtas, un diez vai jums vajadzēs lietot antidepresantus vai meklēt dvēseles mieru Nepālā. Kā diska atvēršanā teica folklorists Dainis Stalts, kuram arī nav svešs Sibīrijas latviešu dzīvesspars: «Sēž puķēs un tik dzied.»