Tas ir simbolisks signāls, ka vairs nepastāv dalījums starp jauno un veco Eiropu. Mums ir kopīga atbildība par visu Eiropu. Tas liecina arī par solidaritāti, kas ir viena no Eiropas Savienības pamatvērtībām. Mēs ticam solidaritātei.
Cilvēkiem no valstīm, kas savulaik bija padomju ietekmes zonā, bieži vien rodas sajūta, ka rietumvalstis neizprot mūsu vēsturisko pieredzi. Ko varētu darīt, lai mazinātu šo plaisu?
Vajag vairāk stāstīt, paskaidrot, apmainīties viedokļiem. Šie jautājumi ir ļoti sarežģīti, tas atspoguļojas attiecībās ar Eiropas austrumu valstīm, it sevišķi Krieviju. Tajā pašā laikā mūsu vēsturiskā pieredze nāk par labu Eiropai, jo mums ir zināšanas, ko nevarēja iegūt tādas valstis kā Spānija, Austrija vai Itālija. Tas ir līdzīgi kā ES attiecībās ar Latīņameriku. Mēs zinām, ka Spānija un Portugāle daudz labāk nekā citas ES valstis izprot Latīņameriku. Tas ir Eiropas Savienības spēks, jo dažādās Eiropas daļās mums bijusi atšķirīga vēsture, dažādas problēmas un tradīcijas. Mēs varam apmainīties viedokļiem un kļūt stiprāki, jo izprotam cits citu.
ES dalībvalstu vidū ir ļoti dažādi viedokļi par to, kā veidot attiecības ar Krieviju. Pēc jūsu domām, vai ES valstis vispār ir spējīgas vienoties par kopīgu politiku attiecībā uz Krieviju?
Jā, noteikti. Esmu pārliecināts, ka tas ir iespējams, tikai tam vajadzīgs laiks. Nav nemaz tik slikti, ka mums ir dažādi viedokļi, jo mēs varam pārrunāt problēmas. Nav šaubu, ka kopīga ES politika attiecībā uz Krieviju ir iespējama. ES valstīs ir dažādi viedokļi arī par attiecībām ar ASV, bet mums jāstrādā, lai veidotu kopīgu nostāju.
Enerģētikas politika ir kļuvusi par vienu no svarīgākajiem Eiropas Savienības darba kārtības jautājumiem. Daudzi eksperti ir noraizējušies, ka ES valstis ir pārāk atkarīgas no energoresursu importa, piemēram, no Krievijas gāzes. Ko vajadzētu darīt, lai veicinātu Eiropas enerģētikas neatkarību, un kā šajā kontekstā vērtēt tādus projektus kā Nord Stream gāzes cauruļvads, kas asi kritizēts Polijā un Baltijas valstīs?
Enerģētikas drošība ir ļoti svarīgs jautājums. Bez enerģijas mēs nevaram virzīties uz priekšu un pārvarēt krīzi. Mēs vēlamies, lai energoresursu cenas būtu pēc iespējas zemākas. ES ir vairāki veidi, kā risināt šos jautājumus. Pirmkārt, nepieciešama energoresursu piegādes diversifikācija. Nepieciešams dažādot ne tikai energoresursu piegādātājus, bet arī piegādes ceļus. Otrkārt, daudz aktīvāk būtu jāizmanto atjaunojamie energoresursi. Latvija šajā ziņā nav slikts piemērs, tomēr arī jūs varētu vairāk izmantot atjaunojamo resursu iespējas. Mums jādomā arī par atomenerģijas izmantošanu; šajā jomā nepieciešama aktīvāka starptautiskā sadarbība. Taču vēl svarīgāk ir taupīt enerģiju, palielināt enerģijas ražošanas un izmantošanas efektivitāti. Vislētākā enerģija ir tā, ko mums izdodas ietaupīt.
Latvijā cilvēki dažkārt žēlojas, ka esam izkļuvuši no vienas savienības (Padomju Savienības), bet tagad pievienojušies citai savienībai (Eiropas Savienībai). Vai jums šķiet, ka šāda analoģija ir pamatota?
Pavaicājiet cilvēkiem, kas izsaka šādus apgalvojumus, vai viņiem kāds prasīja: «Jūs gribat iestāties Padomju Savienībā?» Vai kāds prasīja jums, jūsu vecākiem un vecvecākiem, vai Latvija patiešām vēlas kļūt par PSRS sastāvdaļu? Jums jāatceras deportācijas, jāatceras demokrātijas apspiešana, preses brīvības ierobežošana, kas notika padomju laikā. Tad jūs sapratīsiet, cik milzīga atšķirība ir starp PSRS un Eiropas Savienību.
Latvija un dažas citas Austrumeiropas valstis pašlaik ir ieslīgušas dziļā ekonomikas krīzē, tādēļ arvien biežāk izskan šaubas, vai kapitālisms un liberālā demokrātija patiešām ir labākais veids, kā nodrošināt šā reģiona attīstību. Ko jūs teiktu cilvēkiem, kas ir vīlušies un vairs netic demokrātijai?
Diez vai šie cilvēki gribētu, lai atgriežas komunisms un sociālistiskā ekonomika. Protams, ka brīvā tirgus ekonomikā ir problēmas. ASV banku sistēmā bija pārāk daudz inovāciju, kas izraisīja tik smagu finanšu krīzi. Tā ir viņu un mūsu kopīga problēma. Mums jāstrādā, lai novērstu šos trūkumus. Tas ir līdzīgi kā ģimenē - dažkārt mums rodas strīdi, vājuma brīži, bet mēs cīnāmies, lai tos pārvarētu. Tāpat ir ar mūsu brīvā tirgus ekonomiku: mums par to jārūpējas un jāmēģina uzlabot.
Cik daudz Eiropas Savienība varētu darīt, lai palīdzētu Latvijai pārvarēt mūsu vājuma brīžus?
Mēs jau sniedzam palīdzību, lai jūs varētu pārvarēt problēmas, kas saistītas ar budžeta veidošanu, kā arī banku sistēmas problēmas. Tas tika darīts līdz šim un tiks darīts arī turpmāk. Tā ir mūsu solidaritātes izpausme.
Īrijā gaidāms referendums par Lisabonas līguma ratifikāciju (intervija ar J.Buzeku notika pirms referenduma - Ģ.K.). Kāds labums ES iedzīvotājiem būs no Lisabonas līguma?
Es ceru, ka Īrijas vēlētāji atbalstīs Lisabonas līgumu. Tas ir nepieciešams Eiropas Savienībai, mūsu pilsoņiem, lai ES darbs kļūtu efektīvāks. Tas nepieciešams, lai mēs varētu vairāk palīdzēt saviem pilsoņiem: pārvarēt krīzi, samazināt bezdarbu, novērst enerģētikas un demogrāfijas problēmas, cīnīties pret klimata pārmaiņām. Mums jābūt spējīgiem efektīvāk reaģēt arī uz ārpolitikas izaicinājumiem, piemēram, attiecībās ar Krieviju, attiecībās ar Ķīnu un Indiju.
Latvijā daži raizējas, ka Lisabonas līguma stāšanās spēkā vājinās mūsu neatkarību, jo Brisele un Strasbūra iegūs pārāk lielu varu. Vai šādas bažas ir pamatotas?
Nē, tā nav taisnība. Mums nevajadzētu uztvert Lisabonas līgumu no šāda skatu punkta. Briselē mums nemaz nav tik lielas varas; ārpolitikas jautājumos mēs nevaram runāt Eiropas Savienības vārdā. Neviens nezina, kā ārpolitikā pārstāvētas 500 miljonu Eiropas Savienības pilsoņu intereses. Taču mums vajadzētu to zināt, jo Eiropas Savienībai ir lielākā un spēcīgākā ekonomika pasaulē. 500 miljoni cilvēku. Viņiem nepieciešama kopīga pārstāvniecība pasaules politikā.
Savulaik jūs bijāt aktīvs kustības Solidaritāte biedrs, un šogad tiek atzīmēta 20 gadu jubileja kopš komunistu sakāves Polijā un Solidaritātes nākšanas pie varas. Raugoties atpakaļ uz šiem 20 gadiem, Polijas un citu Austrumeiropas valstu sasniegumi ir acīmredzami: demokrātijas atjaunošana, tirgus ekonomikas ieviešana, pievienošanās Eiropas Savienībai un NATO. Tomēr vai jūs redzat kādas kļūdas un vai nav nožēlas par to, ko varēja izdarīt labāk?
Mēs vienmēr esam spiesti rīkoties atbilstoši konkrētai situācijai. Tā bija arī pirms 20 gadiem. Tagad mēs varam teikt - jā, kaut ko noteikti varēja darīt citādi. Taču vēsture nekad neatkārtojas. Mums nevajadzētu mocīties ar šādām domām. Esmu pārliecināts, ka tolaik, pirms 15 un 20 gadiem, mēs rīkojāmies pēc labākās sirdsapziņas. Protams, laiku pa laikam nākas pieļaut kļūdas. Tāda ir dzīve. Tā notiek arī mūsu privātajā dzīvē, kad iestājas vājuma brīži, mēs pieņemam ne pārāk gudrus lēmumus. Tāpat ir arī politikā. Tādēļ nav jēgas raudzīties pagātnē un teikt, ka varējām rīkoties labāk. Mēs esam sasnieguši ļoti labus rezultātus: esam pievienojušies Eiropas Savienībai un NATO, varam būt ļoti apmierināti ar sasniegto.