«Šī luga mani uzrunāja jau pirms vairākiem gadiem, kad kāds ieminējās par tās iestudēšanu,» atceras galvenās sieviešu lomas atveidotāja Inese Kučinska. Šī ideja ilgu laiku neapzināti virmojusi aktrises galvā, tāpēc viņa ir bijusi ļoti priecīga par piedāvājumu spēlēt Tamāru Vasiļjevnu, kura spējusi saglabāt savu mīlestību cauri laikam un attālumam, kas šķietami vieglo lugu pārvērš grūti risināmā uzdevumā. «Viņa ir ārkārtīgi stipra sieviete, kas ir pārdzīvojusi karu, izaudzinājusi māsas dēlu un patlaban ieņem vadošu posteni - viņa ir padomju ideoloģijas kolorīts produkts,» savu varoni raksturo I. Kučinska, kuras partneris Piecos vakaros ir Egons Dombrovskis. Pārējās lomas spēlē Edgars Ozoliņš, Anete Berķe, Sigita Jevgļevska un Kaspars Kārkliņš.
Šis A. Volodina darbs vairākumam skatītāju varētu būt pazīstams kā ekranizācija, ko 1978. gadā radīja krievu režisors Ņikita Mihalkovs - filmas darbību viņš pārcēla uz Maskavu un ieviesa citas ievērojamas izmaiņas, salīdzinot ar pirmavotu. Galvenās lomas šajā kinolentē atveidoja leģendārā padomju kino ikona Ludmila Gurčenko un Staņislavs Ļubšins. «Es šo filmu esmu redzējusi neskaitāmas reizes, bet man tā neapnīk,» atzīstas I. Kučinska, kura novērtē tajā redzamo izcilo aktierdarbu. Filmu Pieci vakari viņa skatījusies arī Liepājas teātra izrādes tapšanas laikā, lai no tās pasmeltos idejas. «Man gribējās no tās nozagt sev kādu krāsu!» smejoties atklāj aktrise, kuras kolēģis Edgars Pujāts esot pamanījis šādas tādas līdzīgas nianses viņas atveidotās varones vaibstos.
Pēdējā laikā Latvijas teātros ir tapušas daudzas izrādes, kuras sasaucas ar dažādās vietās un laikos radītām filmām. L. Leščinskis uzskata, ka šo kino un teātra draudzīgo attiecību pamatā ir vairāki iemesli: «Pirmkārt, Latvijā nav kino kā tāda, ir tikai teātris, otrkārt, latviešu teātris vēl aizvien meklē vietu, kur tam atrasties šajā vietā un telpā.» Lai arī teātra un kino valodas ievērojami atšķiras - pirmā pieprasa lielākus triepienus, mālējot kopējo bildi, bet otrā ir niansētāka -, tomēr šī tendence neizzudīs arī turpmāk. «Ja teātris šajā laikā var pastāvēt, tad tas var pastāvēt nevis ar pompu, bet ar iešanu dziļumā - nevis ar plakātiskiem zīmējumiem, bet ar cilvēka pētīšanu,» viņš paskaidro.
Režisora jaunākais iestudējums Pieci vakari veidots reālpsiholoģiskā spēles manierē, par ārējiem notikumiem daudz svarīgāka ir ikviena varoņa jūtu pasaule. «Nedaudz baida, vai mūsdienu skatītājs, kas ik dienas ierauts trakā skrējienā un gaida pārsteidzošus notikumus, ļausies izrādes emocionālajai intimitātei,» vēl pirms iestudējuma pirmizrādes šaubu pārņemts bija L. Leščinskis. Pēc divām nospēlētām izrādēm aktrise I. Kučinska atbild ar retorisku jautājumu: «Vai skatītājs var palikt vienaldzīgs pret mīlestību kā pret tīru jūtu izpausmi, lai arī kādi būtu laiki un apstākļi?»
«Protams, ka laikam un vietai ir nozīme: ja šie cilvēki būtu citos apstākļos, arī dzīve viņiem būtu cita un luga cita,» piebilst režisors, kura iestudējumam atbilstošu vidi un noskaņu ir radījis scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Liene Rolšteina, horeogrāfe Liene Grava, komponists Oleksijs Demčenko un gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis. Aktrise norāda, ka varbūt jaunākā paaudze Piecu vakaru radošās komandas veikumu uztvers pastarpināti, bet viņas paaudzes un vecākiem cilvēkiem izrādē parādītā sadzīve būs labi uztverama un saprotama.
«Izrādē ļoti daudz skan smiekli par kaut kādām tīri sadzīviskām situācijām, jo no mūsdienu viedokļa izskatās absurdi, kādā lietu kārtībā kādreiz ir dzīvojuši cilvēki,» teic I. Kučinska un atklāj, ka izrādes veidotāji nav apzināti gājuši uz šādu skatītāju smīdināšanu, «patiesībā no sākuma skatītāju reakcija mums bija pārsteigums», jo viņi smējušies pat tur, kur šķitis, ka galīgi nav par ko smieties. «Toreiz tas laikam nevienam nelikās traģikomiski,» aizdomājas aktrise, kuras spēlēto varoni virs sadzīves paceļ viņas mīlestība.