Tas Hoperam netraucēja martā, kad slimības izvārdzinātais aktieris jau svēra nieka 45 kilogramus, foto un kino kameru priekšā kopā ar savu draugu Džeku Nikolsonu smaidīt un jokot, kad beidzot tika atklāta viņa «personīgā zvaigzne» Holivudas aktieru alejā, un vēl četras dienas pirms miršanas iesniegt tiesā prasību šķirt savu laulību. Ja kas - piekto.
200 filmu un zāle
Pēc aktiera paliek ne tikai lomas divos simtos filmu (viņš pats apgalvoja, ka lielākā daļa no tām ir «absolūts draņķis, darbs tikai naudas pēc, lai būtu par ko bērniem nopirkt apavus»), astoņas režisētas filmas (no tām viena ir XX gadsimta amerikāņu kinovēsturē nozīmīga tikpat, cik krieviem Bruņukuģis Potjomkins, - tā ir Bezrūpīgie braucēji/Easy Rider, tapusi 1969. gadā, bet otra - filma, kas noveda bankrotā studiju Universal un tā arī netika pabeigta, - tā arī saucas - Pēdējā filma/The Last Movie, 1971), fotogrāfijas un gleznas, kuras tika izstādītas pasaules prestižākajos muzejos, MoMa, Luvru un Ermitāžu ieskaitot, un ne tāpēc, ka tās taisījis viens skandalozi slavens aktieris, bet gan tāpēc, ka tā bija, ir un būs izcila glezniecība un tikpat izcila fotogrāfija. Bildes, kas iemūžina laiku (no trakajiem puķainajiem un dziļi cilvēcīgajiem sešdesmitajiem līdz tikpat neprātīgajam, tikai tehnoloģiski sakropļotajam milleniumam) un to netveramo spriedzi, ko dēvē par Zeitgeist - Laikmeta garu.
Pēc Hopera paliks pulks bērnu un mazbērnu, pulciņš nelaimīgu, skumstošu sieviešu - viņš bija netradicionāli vitāls puisis, kurš mīlēja dzīvi, mainītu apziņu, alkoholu (tāpēc trīsreiz ārstējās no alkoholisma, divreiz - no narkotiku atkarības, un galgalā veiksmīgi - pēdējos divdesmit gadus Hopers bija clean as a fucking crystal/tīrs kā stikliņš), alkaini mīlēja sievietes un tikpat kvēli - savus draugus (piemēram, Džimiju Dīnu, ar kuru kopā dzīvoja un kura «bandā» bija savējais - viņi pat filmējās kā kompānija leģendārajā Dumpiniekā bez iemesla/Rebel Without a Cause, filmā, kas vienā mirklī pēc tapšanas 1955. gadā kļuva par amerikāņu zaudētās paaudzes intīmāko, iespējams, vispatiesāko manifestu).
Tāds viņš bija - nevaldāmais, bezrūpīgais braucējs (easy rider) savā zīmes lomā paša sacerētajā un režisētajā filmā, kura tapa par pirmo t. s. kulta filmu ASV. Jo kults - pielūgsme - ir kontrkultūras laikmeta parādība. Un kas tad tajā filmā tik izcils, jautās kinovēsturē neiesvaidītie. Vienkāršs, pat primitīvs stāsts. Par diviem jauniem čaļiem, kuriem «jūra līdz ceļiem», stāsts par kārtīgās sabiedrības tracinātājiem, pāris motobraucējiem kontrabandistiem, kas cauri visai Amerikai ved narkotikas. Pasludināt par varoņiem divus dīlerus romantiķus, kas no Kalifornijas uz Ņūorleānu ar mocīšiem transportē zālīti? Paga, paga… Filmas sāls slēpjas faktā, ka šie hipiji ir sīkaļas, nevainīgi jēriņi salīdzinājumā ar tiem mietpilsoniskajiem fašistiem, kurus viņi satiek pa ceļam - tur, kārtīgajā, laimīgajā Amerikas provincē. Un amerikāņu sapnis šo ierindas pilsoņu dēļ abiem jaunekļiem pārvēršas asiņainā murgā. Billijs Kids un Kapteinis Amerika, kā sauca paša Hopera un Pītera Fondas spēlētos hipijus, nu ir kļuvuši par amerikāņu kontrkultūras «sugasvārdiem».
Renesanses tēvs
Britu laikraksts Guardian savus atvadvārdus no aktiera sāk ar visai drosmīgu konstatāciju: «Tieši ar Denisa Hopera Easy Rider aizsākās renesanse amerikāņu kinematogrāfā.» Jā, tā bija atdzimšana, svaiga gaisa malks pēc Holivudas zelta laikmeta, kas, tuvojoties piecdesmito izskaņai, bija pārvērties tikai formālā, mietpilsoniskā zeltītā čaulā. Jauno, dusmīgo laiks sākās - bez šīs filmas nebūtu nedz Spīlberga, Kopolas, Lūkasa, Skorsēzes, nedz tā visa, ko sauc par amerikāņu neatkarīgo, dumpīgo kino.
Hopers, kuru klusējošais vairākums uz divdesmit gadiem izslēdza no kinorežijas aprites, darbu un naudu atrada lomās - vai gan var aizmirst viņa briljanti tēlotos ļaunos zēnus kaut vai Deivida Linča Zilajā samtā vai Kopolas Mūsdienu apokalipsē?
Hopers labi - kā draugus - pazina Endiju Vorholu («man laimējās, es dzērumā aiz labas sirds nopirku no Endija dažus darbiņus par 75 dolāriem, tagad tie maksā miljonus»), Polu Ņūmenu, Elizabeti Teilori, Robertu Raušenbergu, Deividu Hokniju, Roju Lihtensteinu, Džesperu Džonsu - visu Amerikas 60.-70. gadu kultūras ziedu.
Džūljens Šnābels, ievērojamais amerikāņu gleznotājs, 2007. gada maijā ieradās uz Hopera izstādes atklāšanu Ermitāžā tieši no Kannu sarkanā paklāja, kur saņēma Grand Prix par savu filmu Skafandrs un tauriņš: «Deniss ir unikāls cilvēks un izcils mākslinieks, man te bija jābūt par katru cenu.» Pēc Ermitāžas rauta Hopers ar britu aktieri Džeremiju Aironsu sēdās motociklos un aizšāvās kaut kur Maskavas virzienā. Arī tagad, visticamāk, Hopers sēž uz mocīša un smaida velnišķīgi.