1. Lai gan loģika runā, ka tieši iekšlietu ministram jābūt cilvēkam ar īpaši stipriem nerviem, jācer, ka Lindas Mūrnieces pieteiktās demisijas pamatā ir patiešām emocionāls nogurums, nevis PR «vingrinājums». Proti, var vēl saprast, ka ministrs jūtas nenovērtēts un viņam «piegriežas», bet, ja demisijas pieteikšana tiek īstenota pēc principa «kā kas, tā eju prom - gan jau lūgsies palikt», tad no šāda ministra jēdzīgu darbu nākotnē nesagaidīt. Ik pa brīdim apvainosies uz nepateicīgo pasauli un atkal pieteiks demisiju.
Ja labticīgi pieņemam, ka Mūrniece tiešām psiholoģiski salūza, jāatzīst, ka attieksme pret politiķiem patiesi bieži ir nežēlīga. Nu, patīk mums viņus dēmonizēt. Dažbrīd rodas sajūta, ka daļa sabiedrības nepieļauj, ka nepatīkami/kļūdaini lēmumi tiek pieņemti paviršības, laika trūkuma dēļ (tas, tiesa, nav attaisnojums) - nē, pieceļas no rīta Dombrovskis vai Mūrniece un domā, kā rūdītam ļaundarim pienākas: ko es šodien varētu sliktu izdarīt? Kā vēl vairāk ieriebt cilvēkiem? Ja mēs politiķus neuztveram kā filmu tēlus vai cilvēkus var psihiskām nosliecēm, tad it kā vajadzētu saprast, ka nekādi sātana izdzimumi politiķi nav.
No otras puses, politiķi, kuri nereti norāda, ka darbs politikā ir profesija, paši piemirst, ka ikvienai profesijai ir sava specifika. Varbūt no filozofiskā viedokļa nav gluži taisnīgi, tomēr ir atšķirība, vai, piemēram, blēņas runā santehniķis vai cilvēks, kura lēmumi ietekmē tūkstošus.
Mūrniece, šķiet, nonāca klasiskā situācijā, kad nozari vada no pašas nozares nācis cilvēks: no vienas puses, viņš vislabāk zina nepilnības, bet no otras - vēlas, lai viņu joprojām uzskata par savējo un attiecīgi cenšas savējos pasargāt. Līdz ar to Mūrniecei varētu pārmest nevis atsevišķus skandalozus gadījumus iekšlietu sistēmā, bet reformu novēlotu sākšanu.
Ietekme nav tas pats, kas gaisa jaukšana
2. Lai uzņēmumam klātos labi, tas ir ieinteresēts, ka tā preci patērē jo aktīvi. Lai ieinteresētu pircēju, nereti uzņēmums piedāvā shēmu - «ja pērc vairāk, maksā mazāk». Valstij piederošais Latvenergo, spriežot pēc šonedēļ apstiprinātajiem tarifiem, nolēmis to apgriezt kājām gaisā. Ja pieņemam, ka pats uzņēmums vispirms interesējas par savu biznesu, jāsecina, ka šādu oriģinālu piegājienu enerģētiķiem palūguši īstenot politiķi. Politiķi ar jauno tarifu starpniecību īsteno kroplu mēģinājumu ieviest slēptu progresīvo iedzīvotāju ienākumu nodokli (PIIN) - tie, kuri patērē vairāk, subsidē tos, kuri patērē mazāk. Kroplu tāpēc, ka, ja īsta PIIN gadījumā cilvēki ar lielākiem ienākumiem vismaz saprot, par ko ir runa (šāda nodokļa taisnīgums ir cits jautājums), tad šādu tarifu gadījumā lielāki patērētāji tiek stimulēti meklēt alternatīvus enerģijas avotus, un galu galā Latvenergo var izrādīties cietējs (jāpiemin iespēja, ka tarifus kā diskriminējošus, iespējams, apstrīdēs tiesā).
Valstij ir tiesības un jēga saglabāt ietekmi ekonomikā, jo īpaši enerģētikā (piemēram, Lielbritānijā paļaušanās uz privāto sektoru šajā ziņā nav īsti attaisnojusies). Tomēr ietekmes saglabāšana un spiešana pieņemt strīdīgus lēmumus nav viens un tas pats. Savulaik Francijas valdība izmantoja savas kā līdzīpašnieka tiesības, lai piespiestu vietējos autobūves uzņēmumus nesamazināt strādājošo skaitu. Politiskā jēga tam bija, savukārt paši uzņēmumi (tātad nodokļu maksātājiem piederošie aktīvi) cieta. Politiķiem ir jānodrošina mehānisms, lai valsts uzņēmumu menedžments nerīkojas savtīgi, bet, ja mehānisms funkcionē, vairāk jāuzticas menedžmentam.
Ja politiķi ir pārliecināti, ka tarifu celšana ir nepieciešama (un māk to izskaidrot vēlētājiem), tad politiķu joma ir kompensējošu mehānismu izstrāde ar budžeta starpniecību, nevis tarifu samudžināšana.
Kopdzīve noriebusies, šķirties - slinkums
3. Vienotības un ZZS attiecības sāk atgādina ģimenisku kasīšanos, kad sieva grib skatīties seriālu, vīrs - hokeju, līdz beigās saplēš televizoru. Ja pieņemam, ka Vienotība pretendē uz ģimenes galvas statusu, tad paši vainīgi - mīļā miera labad ilgstoši ļauj kāpt sev uz galvas un tad mēģina atjaunot autoritāti. Tomēr arī ZZS pārspīlē - labi, var pierādīt savu nozīmi ģimenē, atsakoties divas nedēļas gludināt vecim kreklus vai atstājot tukšu ledusskapi, bet nevajag jau uzreiz vilkt mājās mīļāko!
Atgriežoties pie saplēstā televizora - nu, pajuks valdība, un ko tālāk? Vai tiešām koalīcijas partneri uzskata, ka viņiem izdosies distancēties no līdzšinējās politikas? Var diezgan reālistiski iedomāties, ka pēc valdības izjukšanas ZZS teiktu, ka viņi bijuši labie, kas bremzējuši prettautisku politiku, savukārt Vienotība skaidrotu, ka ZZS kavējis reformas un tāpēc esam dimbā, tomēr sabiedrība piemin tai netīkamas lietas ilgi.
Ne mazāk stulbi ir apgalvot, ka mēs te traukus regulāri plēšam tāpat vien un šķirties netaisāmies - histēriķi nav īpašā cieņā.