Josifs Staļins un Ādolfs Hitlers 1939. gada 23. augustā nolēma, ka Latvijas un dažu citu valstu vairs nebūs. Tad Molotovs ar Ribentropu parakstīja paktu ar slepeniem protokoliem par robežu izmaiņām.
Process bija sācies. Lielais bumbas mehānisms jau tikšķēja, bet cilvēki mierīgi turpināja savu dzīvi. Eiropā sākās karš. Valstis cita pēc citas tika okupētas. Latvijā tika izvietotas Sarkanās armijas daļas, bet vairākums mierīgi turpināja savu dzīvi. Latvijas prese bija pilna ar informāciju par varmācīgo uzbrukumu Somijai, bet cilvēki mierīgi turpināja dzīvot tik nost. Vēl 1940. gada pavasarī kala plānus, sapņoja par nākotni un domāja, kā rudenī laidīs bērnus skolā.
Oficiālā valsts vara ar Valsts un Ministru prezidentu Kārli Ulmani priekšgalā sekmēja mānīgi mierpilnu noskaņojumu. Ne tikai okupācijas brīdī skanēja Ulmaņa «jūs palieciet savā vietā, es palikšu savējā». Šāds noskaņojums no valsts puses tika uzturēts visu šo laiku, kad Latvijas dienas jau faktiski bija skaitītas.
Mēs atrodamies divu lielu kaimiņu - jaunās PSRS un jaunās Vācijas - aizsardzībā. Mēs esam tik droši kā nekad - nebeidza klāstīt Ulmanis runās un paziņojumos presē. Daudziem šāda labticība izrādījās liktenīga.
Ja cilvēki tiktu brīdināti, ka būs nežēlīga okupācija, daudzi varētu emigrēt. Patriotiski noskaņotie cilvēki armijā, aizsargos un policijā varētu laikus domāt par pašaizsardzības spēkiem. Cilvēki tika maldināti ar visiem režīmam pieejamiem līdzekļiem. Bet kas gan, ja ne valsts vadītājs Kārlis Ulmanis un ārlietu ministrs Vilhelms Munters, labāk zināja, cik lielā drošībā patiesībā bija Latvija, kopš tika noslēgts Ribentropa-Molotova pakts.
Kad pieminam kārtējo Ribentropa-Molotova pakta gadadienu, tā vien gribas teikt, ka nekad, nekad vairs nedrīkst būt tā, ka Latvijas liktenis tiek izlemts kā toreiz. Mums aiz muguras. It sevišķi šodien, kad mēs dzīvojam lielvaru pasaulē.
Šodien lielvaras nav tikai valstis. Tās ir pārnacionālas struktūras, kā Eiropas Savienība, NATO, Starptautiskais Valūtas fonds. Šodien lielvaras ir milzīgas transnacionālās korporācijas un bankas, kuru gada apgrozījums pārsniedz pat krietni lielāku valstu nekā Latvija gada kopproduktu. Cik par mūsu likteni šodien lemj Latvijas valdība, un kas tiek nolemts tur - augšā? Vai mums ir pieņemams, ka mūs vada valdība, kura tikai māj ar galvu lēmumiem, kas pieņemti citur? Vai mēs darām pietiekami, lai aktīvi būtu klāt tur, kur par mums pieņems lēmumus?
Varam skaitīt mantras, kā Vaira Vīķe-Freiberga mūs mācīja, ka «esam lieli un esam stipri», bet varam padomāt. Varbūt latviešiem tomēr ir pašiem jāuzņemas vairāk atbildības par Latvijas likteni. Labāk vēlu nekā tad, kad jau ir stipri par vēlu.