Divi no finanšu krīzes lielākajiem upuriem Eiropā - Latvija un Grieķija - attīstās pēc pilnīgi pretējiem scenārijiem. Upuru bijis daudz, taču, kamēr Egejas jūras piekrastē finanšu situāciju, sevišķi vēl pēc svētdien notikušā referenduma, var zināmā mērā salīdzināt ar apokalipses jātnieku ierašanās gaidām, Latvijā ir cerības uz labklājības pieaugumu.
Lai arī patlaban vēl nav zināmi valsts ekonomikas galvenā indikatora valsts iekšzemes kopprodukta (IKP) dati par šā gada pirmajiem sešiem mēnešiem, dažādi apsteidzošie rādītāji vedina domāt, ka tautsaimniecības izaugsmes tempi varētu būt pat palielinājušies. Tādējādi pusotru gadu ilgušais periods līdz pagājušā gada beigām, kad Latvijas ekonomikas izaugsmes tempi gāja mazumā, varētu būt palicis aiz muguras. Tas noticis par spīti dažādām negācijām, kas saistītas ar to, ka Liepājas metalurga darbības atsākšana nenotika, kā tika plānots, un Latvijas uzņēmumu eksports uz Krieviju aizvien paliek apgrūtināts. Lai kā arī būtu, taču tieši rūpniecība ir tā nozare, kas varētu būt kāpinājusi mūsu valsts ekonomiskās izaugsmes tempus. Šā gada piecos mēnešos produkcijas izlaide apstrādes rūpniecībā (nozare, kas ierindas iedzīvotājam arī asociējas ar vārdu ražošana) salīdzinājumā ar atbilstošu laika periodu pērn pieaugusi par 6,6%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Tiesa gan, pārtikas un tekstila nozare uzrāda kritumu, taču to sedz pieaugošie apjomi kokapstrādē un mēbeļrūpniecībā.
Tomēr rūpniecība nav vienīgā nozare, kas sekmē tautsaimniecības strādāšanu ar lielākiem apgriezieniem. Arī valsts iekšējais patēriņš liecina, ka mūsu sabiedrība sākusi atkopties no iepriekšējās finanšu krīzes. Pārkreditēšanās sekas, kas pagājušās desmitgades beigās valsts tautsaimniecību noveda pie sabrukuma, pamazām kļūst par pagātni, un tieši iedzīvotāju saistību apjoma mazināšanās pret komercbankām atbrīvo ievērojamus naudas līdzekļus, radot iespēju tērēt vairāk, līdz ar to kāpinot tādu nozaru kā tirdzniecība un būvniecība apjomus, kas galu galā sekmē pieprasījumu pēc jaunām darba rokām un galu galā palīdz celt arī kopējo labklājības līmeni. Finanšu un kapitāla tirgus komisijas dati liecina, ka šā gada pirmajā ceturksnī mājsaimniecību saistību apjoms pret bankām salīdzinājumā ar atbilstošu laika periodu pērn bija sarucis par 341 miljonu eiro, kas ir ievērojams skaitlis, lai aktivizētu patēriņu valstī. Turklāt tēriņiem labvēlīgu inerci nodrošina kredītu procentu likmju kritums un arī algu palielināšanās. Statistiķi aprēķinājuši, ka pirmajā ceturksnī vidējā bruto darba samaksa valstī gada izteiksmē palielinājās par 6,1% līdz 785 eiro. Tas nozīmē, ka ekonomikas stiprināšanai resursu pietiek arī bez aktīvas banku iesaistīšanās, kas savukārt mazina riskus tautsaimniecībā atkārtoties līdzīgiem procesiem kā iepriekšējās desmitgades beigās, kuri galu galā noveda pie vērienīgas finanšu krīzes. Faktiski varam teikt, ka Latvijas tautsaimniecība ir iegājusi jaunā izaugsmes fāzē, un, ja vien situācija globālajos finanšu tirgos būtiski nepasliktināsies, ir cerības, ka arī ierindas iedzīvotāja rocība kļūs lielāka. &tempmargin;