«Vispār jau man padodas mūzika - spēlēt pašam vai mācīt to citiem. Bet Mūzikas akadēmijā mani iekšā nelaidīs, jo esmu visu apguvis pašmācības ceļā, neesmu pabeidzis mūzikas skolu, ko tur noteikti prasīs.»
Ingus stāsta, ka vēl viņam patīk valodas. Pārnākot uz Rīgas 45. vidusskolu, viņš būtu gribējis mācīties vācu valodu, bet, tā kā nav zinājis, vai tas ir iespējams, un nav bijis, kam to vaicāt, palicis pie krievu valodas.
Taču, ja viņš nolems studēt valodas, noteikti brauks uz ārzemēm, pat uz Eiropu ne, bet tālāk. «Man tētis pateica, ka palīdzēs visu nokārtot un kādu pagaidu darbu atrast, lai varu mācīties Kanādā. Tādas īstas pārliecības, ko darīt pēc vidusskolas, man nav, bet varu sacīt, ka obligātas studijas vai augstākās izglītības iegūšana nav mans pašmērķis. Kaut arī tagad laiki tādi, ka ļoti jāpiedomā, ko darīt.» «Gribu studēt jurisprudenci. Uzskatu, ka viedoklis, ka Latvijā ir juristu pārpilnība, ir nezin kāpēc radies mīts,» pārliecināta par savu taisnību ir Rīgas 45. vidusskolas 12.a klases skolniece Agita Kokina. Viņa nopietni gatavojas gan obligātajiem eksāmeniem, papildus mācoties angļu valodas kursos, gan padziļināti mācās vēsturi un krievu valodu, jo šajos priekšmetos kārtos izvēles eksāmenus vasarā. Meitene ir pārliecināta, ka galvenais ir ticēt sev. Viņas vecāki ir juristi, tāpēc studijas minētajā jomā šķiet likumsakarīga un loģiska izvēle. Skola potenciālā aroda izvēlē nav palīdzējusi, ja nu vienīgi tas, ka labi ir mācīti humanitārie priekšmeti. «Ārzemēs mācīties negribu. Domāju, tas ir tāds bara instinkts, ka visi tagad brauc prom. Vecāki mani atbalstīs, ja netikšu budžetā. Latvijas Universitātē vai Stradiņa universitātē, manuprāt, mācību līmenis ir labs.» Bailes viņai esot tikai no nezināmā un vairāk aspektā, vai pēc studijām būs iespējams atrast darbu, vai bez darba prakses kāds gribēs ņemt. Taču virsroku ņem pārliecība: «Kamēr pabeigšu studijas, krīze jau būs garām.» «Kā izvēles eksāmenu noteikti kārtošu ķīmiju, iespējams, arī bioloģiju,» stāsta Margarita Pudova, Rīgas 45. vidusskolas teicamniece, kas spēj tikt galā ar visiem mācību priekšmetiem, apgūstot tos sekmīgi. «Tāpēc jau man grūti bija izdomāt, ko nākotnē darīt, jo varu tikt galā ar visu. Domāju studēt ko sabiedrībai noderīgu, kur citiem tik labi nesokas, teiksim, ķīmiju vai vides lietas. Nevēlos būt tikai farmaceits laboratorijā. Varētu ko izgudrot, kaut kādu atklājumu patentēt jau vispār būtu lieliski,» aizrautīgi stāsta meitene. Studijas viņa noteikti sāks Latvijā, turklāt viņai ir arī doma par uzņēmējdarbību. Tas, ka tagad Latvijas sabiedrībā visi ir depresijā, tikai stiprina vēlmi no grūtībām mācīties un, modelējot savu nākotni, neizvēlēties profesijas teju piespiedu kārtā un pretrunā savām interesēm, kaut arī tas dos finansiālu labumu pašam sev. «Dažreiz liekas, ka mums cilvēki strādā darbu, kas viņiem nepatīk, un dara lietas, kas viņiem nesokas un neinteresē, bet nauda taču jāpelna… Varbūt arī tāpēc mēs Latvijā esam tur, kur esam.»