«Pirmkārt, viņai Dievs ir devis talantu un viņai ir ļoti lielas darbaspējas. Viņai ir fantāzija, mērķtiecība, un viņa zina, kā caur savu profesionālo varēšanu īstenot ieceri. Viens no akadēmijā retajiem gadījumiem, kad studenta kompozīcijas ļoti augstu vērtētas visos eksāmenos: tikai devītnieki! Viņas stiprā puse ir racionalitāte. Arī spilgta un oriģināla, ļoti tēlaina muzikālā domāšana. Manu līdzšinējo studentu kontekstā (ieskaitot šodien pazīstamos komponistus Arturu Maskatu un Rihardu Dubru) arī viņa ir talants, kam redzu labu nākotni!» profesors J.Karlsons raksturo audzēkni.
Alleluja un Āmen
Komponista, diriģenta Andra Vecumnieka un pianistes, klavieru pedagoģes Ingrīdas Vecumnieces ģimenē viņa ir komponiste otrajā paaudzē. «Man nemūžam nenāktu prātā skaņdarbu nosaukt Vīruss!» tēvs norāda uz principiālām atšķirībām radošajā domāšanā. Šādi nosauktā kvartetā Evija tīšām urda dzirdi ar nepatīkamiem skanējumiem, kuri neatstājas gluži kā vīruss.
«Deviņus gadus Dārziņskolā nomācījusies klavierspēli, sajutu, ka man nepatīk atrasties uz skatuves. Vienmēr ļoti uztraucos un nevarēju parādīt tik labu sniegumu kā klasē. Mūziku pamest negribējās, tāpēc iestājos teorijas nodaļā. Tur bija obligāti jāmācās arī kompozīcija, nonācu pie Pētera Vaska,» Evija stāsta par sākumu. Drīz viņa sapratusi, ka vairāk saista mūzikas radošā puse, nevis teorija, zinātniskā pieeja. «Pavērsienu deva komponista Imanta Ramiņa lekcijas starptautiskajos jauno mūziķu meistarkursos Ogrē. No viņa staroja tāds miers! Viņš mūs aicināja rakstīt kora dziesmu, kurā būtu tikai divi vārdi: alleluja un āmen. Tie ir ļoti stipri vārdi, kas daudz nozīmē. Mani šī ideja aizrāva, taču tapa nevis dziesma, bet prelūdija un korālis stīgu kvartetam. Tā bija izvēles robeža, ko tobrīd pati vēl nesapratu,» Evija pasmaida. Mūzikas akadēmijā viņa studē pie profesora Jura Karlsona, kuru raksturo kā spilgtu personību, profesionālu pedagogu un sirsnīgu cilvēku. «Viņa stundas vienmēr ir interesantas, humorpilnas, bez viņa vērtīgajiem padomiem es droši vien nebūtu nonākusi līdz balvai. No P.Vaska vairāk guvu emocionālo pusi un jēgu, kāpēc vispār jāraksta mūzika. Savukārt J.Karlsons man iemācīja loģiski domāt, veidot un attīstīt tematismu - kā veidot formu, uzbūvēt dramaturģiju.» Šogad viņa beigs Mūzikas akadēmiju.
Policiste, reanimācijas mašīnas šofere
Pārsteidz atzīšanās, ka sākumā Evijas sapņu profesija bija... policiste! «Rotaļājos nevis ar lellēm, bet ar mašīnām un pistolēm, sajūsmā skatījos populāro seriālu Komisārs Reksis. Vēlāk gribēju kļūt par reanimācijas mašīnas vadītāju, jo ar to vajag ļoti ātri braukt.» Arī viens no viņas jaunākajiem darbiem ir Sacīkstes. Tas tapis Liepājas simfoniskā orķestra projektā, kurā studentus aicināja rakstīt mūziku bērnu sacerētām pasakām. «Pasakas bija dažādas: par putniņiem, gotiņām un lācīti Vinniju Tinniju. Bet viena bija par autosacīkstēm. Pati neesmu agresīva braucēja, bet mūzikā gan varu iztrakoties, taisīt avārijas, dažādus trokšņus. Tieši tas mani aizrāva.» Idejas mēdzot atnākt negaidīti, dažreiz atliek tikai ieklausīties dabas stihijā. Piemēram, kā krusas kristāla graudiņi skan uz mašīnas jumta un stikla. Visjaunākais ir simfoniskais skaņdarbs Migla, kas pirmatskaņojumu piedzīvos februārī jaunā diriģenta Valda Butāna diplomeksāmenā. Tomēr Evija vēlas ne tikai komponēt, bet arī meklēt iespējas citā jomā. «Pēdējos gados mans vaļasprieks ir fotografēšana, gribas to apgūt profesionālāk. Man patīk knipsēt negaidīti, kad cilvēki neredz. Īpaši vecmāmiņu, aiz stūrīša. Tieši tad iznāk visinteresantākās bildes.» Par balvas naudas prēmiju viņa plāno iegādāties jaunu fotoaparātu.