Pasākumu Cēsīs gribas salīdzināt ar asorti konfekšu kasti, jo Bernsteina mūzika ikreiz ir īsts, salds našķis, hitu parāde, un tās kopējais noformējums - Sinfonietta Rīga plus City Jazz Orchestra - bija atbilstīgi glīts kā rozes uz kārbas veikala plauktā. Stīgu grupas skanējumu gan gribējās kuplāku - kā cienīgu pretinieku brašajām taurēm. Toties komplektu rotāja svētku lente - Harija Baša spēlētās klavieres, retumis izlaužoties caur instrumentu skaņu gūzmu, kas brīžam draiskoja pat enerģiskāk, nekā rādīja diriģents. Kārbas saturs - solisti, koris, režija - saskaņā ar asorti likumu priecēja vairāk un mazāk. Visgardākais kumosiņš, protams, Pritija Jende, īsta rozīnīte, šarmēja ar dabiskumu, temperamentu un dzidru balsi. Ievas Paršas stilīgais dziedājums teicamā angļu valodā kontrastēja ar kleitu ￃﾡ la Jeļena Obrazcova! Lietuviešu viesa «papīrītis» bija pārāk klasisks, un arī priekšnesums kā no Jevgeņija Oņegina izcelts. Intars Busulis bija savā ampluā - pa druskai āksts, pa druskai donžuāns gan vokāli, gan vizuāli. Režijas konfektei vidus tukšs - dažās instrumentālajās epizodēs uz skatuves redzamais koris nepakustināja ne pirkstu. Tikmēr noslēguma konga ar meijām izvērtās par krīzes laika scenogrāfijas apogeju ar nelielu mazuma piegaršu. Starp citu, naskākie nācēji no asorti kastes paguva izvilkt arī sponsora dāvātu pledu un «padibeni» ar devīzi - «mūziku mīlot». Nu kā tu nemīlēsi tādu Brīnišķīgo pilsētu?!
,,,,,
Kā burbulīši no ledusskapja tikko kā izņemtā šampanietī siltā jūlija vakarā Cēsīs garšas kārpiņas sasniedza dzirkstošas Bernsteina mūzikla melodijas. Saīsinātā versija pat šķita par īsu, un publika prasīja atkārtot kroņa numuru - kongu. Normunds Šnē ar Sinfonietta Rīga šķietami veikli tika galā ar āķīgajiem ritmiem, kas jāizjūt gluži fiziski, lai panāktu īsti svingojošu brīvību. Tieši to atskaņojumam piešķīra City Jazz Big Band un pianists Harijs Bašs. Lai arī PR kampaņās izcelta silti tembrēta soprāna īpašniece pievilcīgā dienvidafrikāniete Pritija Jende, kas izrādē īstenībā dziedāja altu (?), vairāk pārsteidza Ievas Paršas diapazona amplitūda un atskārsme, ka viņas vokāls der ne vien ekstrēmām mūsdienu partitūrām, bet arī mūziklam. Brīnišķīgs brīdis bija abu dāmu pirmais duets Ohaio, kurā uzreiz atklājās lieliska tembrālā saderība un intonatīva precizitāte. Zinot Paršas stila vienkāršību un brīvdomību, neizpratni radīja Ailīnas spīguļojošais, vecmodīgais «operzvaigznes» tērps, kas izteikti disonēja ar Jendes sarkano kleitiņu. Intara Busuļa agresīvajam vokālam pat trīs dažādās lomās beigās pietrūka vietas, kur spēcīgi izpausties. Lai arī viņš dziedāja stilā un šarmēja publikai, uz skatuves «spēlējot futbolu», ir skaidrs, ka viņš spēj vairāk. Viestura Kairiša brīvdabas režija gan mazliet slinki veidota, jo muzikāli piesātinātajās orķestra starpspēlēs Kamēr... un Cēsu pils koris uz skatuves apmulsuši nīka, gaidot iespēju kaut ko darīt, bet kongas dejošanā izmantotā meiju vēcināšana atgādināja pašdarbību, Silmačus un krīzi.
,,,,,
Veiksmīga izvēle Cēsu festivāla atklāšanas un vienlaikus pilsētas svētku noslēguma kontekstā. Pozitīvi uzlādējošs, kulturālas izklaides pasākums, kas apvienoja gan akadēmiskos, gan džeza mūziķus, profesionāļus un amatierus. Nepretendējot uz izsmalcinātu Lielo Mākslu, tas radīja pozitīvas, optimistiskas emocijas - tieši to, kā raižu nomāktajiem cilvēkiem Latvijā šodien pietrūkst visvairāk. Lenarda Bernsteina melodiskā, spoži instrumentētā, sinkopētiem deju ritmiem bagātā mūzika kopā ar libreta sirsnīgajiem, humorpilnajiem, arī labestīgi ironizējošajiem tekstiem uzrunāja ikvienu. Ņujorkas bohēmiskās Griničvilidžas kolorīto tipāžu vidū apbūra Pritijas Jendes dinamiskums un atraisītība (Rūtas lomā). Un kas varēja paredzēt, ka mūsu laikmetīgās kamermūzikas dīvas Ievas Paršas sulīgais vokāls un spēcīgā personības harisma tik organiski iederēsies mūzikla stilistikā? Arī diriģents - perfekcionists Normunds Šnē un orķestris Sinfonietta Rīga svinga un regtaimu vilnī turēja līdzi City Jazz Big Band, pianistam Harijam Bašam un Intara Busuļa džezmeņa - komiķa talantam. No konteksta izkrita tikai operiskais Laimoņa Pautieņus sniegums. Pamaz mana režisora roku: koris brīžiem atstāts savvaļā bez skatuves uzdevuma, bet kongas dejošana ar meijām rokās asociējās ar izlaiduma balli lauku skoliņā. Bet tik un tā mīļi, jo kopā vismaz uz vienu vakaru izdevies aizgaiņāt drūmi baisās nākotnes nojausmas par to, kas mūs te sagaida, kad nāks rudentiņis. Ir taču vasara, un It's Love!