Ir silta un saulaina novembra vidus sestdiena. Aleksandrs ar prieku stāsta par vīnu, parāda savu vairāku metru dziļumā izrakto un izbūvēto pagrabu. Tādā būtu vietas vismaz vairākām tonnām vīna. Nogaršojam pērnā gada Merlot. «Tas ir ļoti veselīgs. Ja dzersiet tikai vienu glāzi dienā, nekādas ārstu izrakstītas zāles nebūs vajadzīgas. Kāpēc pirms kara, kad šī teritorija bija Rumānijas sastāvā, cilvēki tā neslimoja? Viņi dzēra tikai labu vīnu, jo sliktu vienkārši nepazina. Bet ievērojiet, ka mūsu ciemā bija tikai viens dzērājs. Tad nu viņu arī visi ignorēja. Pēc tam jau līdz ar padomju varu atnāca pavisam citi vīna tikumi. Tad kļuva redzams, ka vīnam var piebērt klāt cukuru un pat pieliet spirtu. Bet tas taču vairs nebija nekāds vīns.»
Attieksme pret vīnu, kas esot gluži kā cilvēks - arī tam ir sava jaunība, rakstura veidošanās laiks un brieduma gadi -, redzama it visā. Visur - vīnogu sulas izspiešanas un sākotnējās norūgšanas telpā un pagrabā - valda priekšzīmīga kārtība. No vectēva mantoto mīlestību pret vīna darīšanu Aleksandrs nodevis tālāk vienam no saviem četriem dēliem, arī viņa vārds ir Aleksandrs. Sākumā vīns vienu līdz divus gadus tiekot turēts ozolkoka mucās, tad to pārlejot nerūsējoša tērauda kubulos. Tur tas varot atrasties piecus, pat astoņus gadus, un tā kvalitāte nesamazinoties. Tad arī varot sapildīt pudelēs.
Tomēr vīns abiem Aleksandriem nav pamata nodarbošanās, jo galvenās rūpes ir saistītas ar viņu lauksaimniecības uzņēmumu. Regulārs darbs tajā esot 42 cilvēkiem, bet sezonas laikā šis skaitlis pieaugot līdz 300. Kazaku ģimenei pieder 30 hektāri zemes, vēl 460 tiek iznomāti no pārējiem ciema iedzīvotājiem. Galvenos ienākumus dod kviešu un kukurūzas audzēšana, kā arī dzirnavas un aitkopība. «Esmu diezgan apmierināts ar visu - zemi esam aparuši, ar banku esmu norēķinājies, jauns traktors nopirkts. Tomēr gaisotne nav pārāk patīkama, daudziem skauž mūsu darbs un sekmes. Un arī zog. Ko tur var izdarīt, ja pietrūkst iztikas.»
Vaicāju: «Ko jums nozīmē dzīvot nabadzīgākajā Eiropas valstī?»
«Atklāti sakot, es esmu redzējis lielākas grūtības. Cilvēki pārcieta badu, pārcieta karu un izdzīvoja. Viņi cīnās, tic Dievam un izkļūs arī no krīzes. Nevajag krist panikā, vajag būt optimistiem!»
Tagad, pēc 1934. gadā dzimušā Aleksandra domām, situācija valstī ir uzlabojusies. «Astoņus gadus komunistu valdīšanas laikā bija grūti strādāt, bet tagad nu jau var uzelpot. Valda pavisam cita - brīva atmosfēra,» uzskata Aleksandrs.