«Ātrumu biju nometusi līdz kādiem 80 kilometriem stundā, un tas puisis laikam domāja, ka paspēs izsprukt. Bet nepaspēja. Bija drausmīgs apjukums - tas bija dažu sekunžu jautājums - atskanēja blīkšķis, izšāvās drošības spilvens un sajutu asas sāpes krūtīs. Mana mašīna palika uz sāna, viss sāns un priekša bija nolocīti - nācās to norakstīt, kaut biju ņēmusi līzingā. Pati tiku cauri ar smagiem sasitumiem, bet tam puisim bija kaulu lūzumi. Policija teica, ka viņam vēl ir paveicies - ja man būtu lielāka mašīna, sekas būtu traģiskas,» viņa atminas.
«Pats smieklīgākais visā tajā gadījumā - izrādās, tas puisis bija mans pacients, un nācās pēc tam viņu vēl gadu ārstēt,» daktere par pārdzīvoto tagad pasmejas. «Protams, pēc tam bija nepatīkami braukt, bet nācās to darīt piespiedu kārtā, lai tiktu uz vizītēm. Tiklīdz nāca pretī kāds krustojums un pa sānceļu kāds brauca, uzreiz bija aukstas kājas,» viņa atzīst.