Nākamā gada budžeta kontekstā godājamo Straujumas kundzi nākas salīdzināt ar Ilfa un Petrova radīto Kisu Vorobjaņinovu, kurš krēslu meklēšanā (lasi - nākamā gada budžeta veidošanā) izrāda gaužu bezpalīdzību. 12 krēslu autoriem Pegazs piespēlēja Ostapu Benderu, kurš ciena krimināllikumu, lieliski vada naudas vākšanas sēdes un noliek vietā oponentus. Nominālais priekšnieks Kisa tikai apstiprina priekšlikumus ar fundamentālo «da už…» (nu, jā, nu; tā viš i; tā gan; mhm un vēl septiņi varianti - latv. val.). Ostapa lomā mūsu gadījumā iederētos Solvita Āboltiņa. Varbūt ir citas versijas?
Jautājums aktualizējas, redzot, ka nākamā gada konsolidējamajam budžetam ministrijas ved papildu pieprasījumu kaudzes, kuru kopējā summa jau pāri pusmiljardam. Tā kā Benders vēl nav iesaistīts, Kisa pagaidām atrunājas ar «būs grūti, jācer uz sapratni, visam nepietiks u. tml.». Īstais seriāls startēs otrajā pusgadā.
Kamēr budžeta izrādē lomas vēl nav sadalītas, konsultants vēlas dot bezmaksas ieteikumus. Derīgi ilgtermiņā, un nenāksies gada beigās sūtīt atpakaļ konsultantam. Kā tas, starp citu, notiek (vajadzētu notikt) ar gada laikā neiztērētiem budžeta līdzekļiem.
Katru decembri valstī sākas divi procesi. Pirmais skaļi un apnicīgi tiek apdziedāts radio un televīzijās. Ziemassvētki nāk. Jau tepat aiz stūra! Ai, jau makā!
Otrs ir klusāks, bet interesantāks - ministriju un resoru pirkšanas trakums. Atlikušie līdzekļi it kā jāskaita atpakaļ Valsts kasē. Interesanti būtu redzēt sarakstu, cik kurš, teiksim, pagājušā gada nogalē atskaitījis. Trim lielākajiem atpakaļ skaitītājiem visu nākamo gadu kolēģi drīkstētu uz muguras lipināt zīmītes «es esmu duraks».
Fenomens, kādēļ nedrīkst ietaupīto pārlikt uz nākamo gadu, īsti nav skaidrs. Graus budžeta disciplīnu, nejēdzīgi plānos, neizmantos lietderīgi. Vai tiešām drudžainā Ziemassvētku kontu tīrīšana ir disciplīnas un perfektuma etalons? Arī Valsts kontrole maija mēnesī nodārdina par decembra pirkumiem. Visi palamājas, un tad jau nāk citas ziepes, bet šīs noliek antkambarī līdz nākamā gada decembrim, kad viss sākas no gala.
Eksperimentālā veidā jānopilotē cita sistēma - ietaupītais pārceļas uz nākamo gadu, jo vairāk ietaupa, jo lielāka taupīšanas prēmija amatvīriem/sievām. Tāda īsti liela, ja ietaupīto paglabā nevis uz nākamo, bet aiznākamo vai it īpaši - Latvijas simtgades laiku. Tad jau varētu arī kādu ordeni. Turklāt ministrijas šo naudu, piemēram, varētu valstij aizlienēt. Uz saprātīgiem procentiem. Histēriskā decembra zīmuļu un šķīvīšu iepirkšana saplaktu, un neatliekamās vajadzības rādītos gana atliekamas.
Otra lieta, kas raksturīga valsts resoru plānošanas principos gandrīz no PSRS laikiem, ir «drošības spilvena» fenomens. Proti - ja vajadzēs 100 naudiņas, raksti - 200. Visu tāpat neiedos, un beigās sanāks, cik vajadzēja. Turklāt - jo baisāki ir konsolidācijas stāsti, jo vairāk jāieplāno, tāpēc ka vairāk nogriezīs. Uz nākamo gadu drošāk viena simta vietā rakstīt trīs. Stingrākam pamatojumam var uzdot Prudentijai izskaitļot matemātisko formulu - nākamā gada budžeta griešanas draudu un uzpūsto skaitļu attiecību, pie kuras visi pieturas. Princips tiek ievērots jau tagad, tomēr pietrūkst «stipro papīru». Da už!...