Kāpēc igauņiem ir Skype, bet mums ne?
Vienkārši sagadīšanās. Tiešām. Daudz kas biznesā notiek, pateicoties personīgajām attiecībām, un Skype ir viens no šādiem stāstiem. Personīgās attiecības pārauga lietišķās, tad - vēl dziļāk lietišķās utt. Īsumā viss. Sākumā tas pirmām kārtām tika būvēts uz uzticēšanos. Pēc tam sākotnējai kompetencei nāca klāt lielāka kompetence, tad - vēl lielāka. Tagad Tallinas Skype birojā strādā vairāk par 300 cilvēkiem.
Tad tas ir vecais stāsts par būšanu īstajā laikā un vietā ar pareizajiem cilvēkiem.
Veiksmes faktori ir vairāki, ne tikai kopēja universitāte. Lielā mērā tā ir arī zīmola un tēla veidošana. Tomēr vārdi bez darbības ir tukši, aiz tiem kaut kam ir jābūt.
Šai gadījumā tehnoloģijai.
Jā. Bet Igaunijā un Latvijā mēs neesam nekādas tehnoloģiskās attīstības zemes. Proti, mēs neradām nekādas tiešām jaunas tehnoloģijas planētai Zeme. Mūs pasaulē vērtēs pēc tā, kā mēs lietojam tehnoloģijas - kā mēs tās liekam lietā. Cik nozīmīgs mūsu sabiedrībai ir internets? Cik gudra ir mūsu valdība, lai lietotu internetu cilvēku labklājībai? Kā bankas, universālveikali un telekomunikāciju kompānijas savu biznesu padara gudrāku, lietojot tās pašas tehnoloģijas, ko citas kompānijas plašajā pasaulē? Tas ir viens no kritērijiem.
Tu vari būt ļoti veiksmīgs tehnoloģiju jomā, arī neveidojot nekādas tehnoloģijas pats, bet tikai gudri tās lietojot atšķirīgos kontekstos un veidos, kas pārspēj tavus sāncenšus. Skype ir tam piemērs. Viņi izgudroja veidus, kā lietot tās pašas lietas, kas jau ir citu cilvēku rīcībā.
Vai mums riņķī apkārt ir vēl kaut kas, ko mēs nelietojam, kā nākas, ko varētu darīt radošāk?
Es teikšu vispārīgi: mēs Igaunijā un Latvijā piederam Ziemeļeiropai, un Ziemeļeiropa ir viens no tehnoloģiski attīstītākajiem reģioniem pasaulē, Eiropā pilnīgi noteikti. Mēs neesam tik ietekmīgi kā Silīcija ieleja ASV un līdzīgi informācijas tehnoloģiju centri Ķīnā un citviet Āzijā, tomēr mēs šai ziņā esam viens no pasaules karstajiem punktiem. Un nav svarīgi, cik centimetru vai milimetru Latvija vai Igaunija ir viena otrai priekšā. Vissvarīgākais ir, kur mēs atrodamies un kā labāk likt lietā šo savu atrašanos konkurētspējīgā reģionā. Tepat ir Helsinki, Stokholma, Kopenhāgena, un mums ir jāprot izmantot šo vietu tehniskās inženierijas un dizaina kompetences, radot jaunus un labākus darbus.
Izklausās pēc vienota kaut kā.
Pilnīgi noteikti. Uzskatu, ka Eiropas Savienībā notiks aizvien lielāka reģionalizācija. Un, apzinoties savu vietu, mums ir jāpielūko, lai pasaules acīs netiekam ielikti vienā groziņā ar austrumeiropiešiem. Mums turpretī ir ļoti skaidri jābūt pārliecinātiem, ka esam vienā groziņā ar tehniski visprogresīvāko un inovāciju ziņā visblīvāko reģionu - Ziemeļeiropu. Mēs esam kulturāli tuvi, un mēs esam tuvi biznesa ziņā - šeit ir tās pašas bankas un teleoperatori, ciešas tirdzniecības saiknes. Tā ir vienota kultūras un vērtību telpa, kura mums ir vēl jāuzsver un uz kuru jāfokusējas.
Bet vēl praktiskāk? Vai tā vienotība paliks katra paša ziņā vai materializēsies, piemēram, kopīgā augstskolā?
Kad visi trīs Baltijas premjeri pēdējo reizi tikās Igaunijā, viena no tur nobriedušajām idejām bija par vienotu Baltijas IT koledžu. Tam fonā ir skaidra ideja: mums visiem darba tirgū ir līdzīgs pieprasījums pēc speciālistiem ar noteiktām prasmēm, un informācijas tehnoloģiju speciālisti ir pieprasīti gan IT, gan pārējās kompānijās visdažādākajos līmeņos - kā strādnieki, augstskolas beiguši maģistri un zinātņu doktori. Mums ir arī līdzīgi infrastruktūras ierobežojumi, lai katrs izveidotu kārtīgu šādu universitāti, tāpēc vienota augstskola būtu labs veids un viens piemērs šādai sadarbībai.
Zināšanu radīšana pilnīgi noteikti ir viena no jomām, kur mēs esam vienisprātis un varam sadarboties. Ja mēs teiktu - hei, uztaisām vienotu mobilo sakaru operatoru vai vienu lidkompāniju visai Baltijai! -, tad sāktos plēšanās, bet izglītībā un pētniecībā mēs varam sadarboties.
Plēšanās var sākties tik un tā, jo Latvijā pārāk daudz izglītības iestāžu cīnās par vietu zem saules.
Samērā nesen augstākajā izglītībā esam sākuši just demogrāfisko kritumu, un tas nozīmē, ka augstākās izglītības tirgus tiks pielāgots situācijai visai brutāli -neizbēgami būs skolas un kursi, kas tiks slēgti.
Tātad to nevar atstāt vienīgi uzņēmējdarbības ziņā un lēmumiem jābūt politiskiem?
Valdība ir ļoti nozīmīgs tirgus spēlētājs, izglītības tirgū - faktiski monopolists. Privātajām augstskolām nav to iespēju, kādas valstij, - ilgtermiņā noteikt nepieciešamās programmas un to kvalitāti. Tai pašā laikā es neticu tādiem valdību apgalvojumiem, it kā tās zinātu patiesību. Šī ir paradoksāla situācija, ka valdībām it tā izglītībā ir liela teikšana, tomēr tās nejēdz, kas mums nākotnē būs vajadzīgs. Jo to jau nezin neviens. Vienīgais, ko varam, ir - izmērīt izglītības kvalitāti. Un Baltijas IT koledža noteikti būtu ar kompetenci pāri vietējam tirgum un ar starptautiska līmeņa izglītības kvalitāti.
Intervēja Didzis Meļķis