Vairākas reizes pagājušajā vasarā novērojusi jauniešu bariņu, kas vēlu vakaros tusējis mājas pagalmā uz soliņa. Pārvaldnieces uzmanību jaunieši pievērsuši ar to, ka nebija attiecīgās mājas iemītnieki un vēlā vakara stundā skaļi klausījušies mūziku. Kamēr neviens no kaimiņiem neizrādīja pretenzijas pret jauniešiem, Aina nolēma viņiem neko neaizrādīt. «Taču, kad viņu bāzēšanās vietā uzgāju šļirces, par iecietību vairs runāt nevarēja,» Ainas balsī joprojām saklausāms sašutums. Nākamajā reizē, tikko pamanījusi saieta organizēšanos pie iecienītā soliņa, jaunā sieviete iznākusi uz balkona un palūgusi puišus atstāt pagalmu. Reakcijas nebija. «Trīcošu sirdi iznācu pagalmā, lai pienāktu tuvāk, aprunātos un vēlreiz aicinātu doties prom. Tas nebija nemaz tik viegli. Rezultātā dabūju ar šiem izlamāties un piedraudēju ar policiju. Tikai tad viņi, skaļi lamājoties, devās prom,» atceras namu pārvaldniece.
Taču ar šo gadījumu cīņa par kārtību teritorijā bija tikko sākusies. Kaut kur tuvumā dzīvojošie narkomāni tik ļoti bija iecienījuši ziedu krūmiem apstādīto nomaļo soliņu, ka parādījās tur ik vakaru un atklāti ignorēja Ainas pieprasījumus pamest pagalmu. Divas reizes viņa izsauca policiju. Vienreiz pagalma viesi izklīda vēl pirms ekipāžas atbraukšanas, bet otrreiz pa mājām devās tikai pēc policijas ierašanās. «Tad gan kādu laiku, vēlu atgriežoties no darba, baidījos viena iet cauri pagalmam,» atceras Aina. Agri no rīta šad tad vēl bija atrodamas šļirces, taču tas bija daudz retāk. «Ceru, ka pavasarī šis murgs neatsāksies no jauna,» nosaka Aina, kura tomēr ar bažām gaida pavasara sauli, kas tagad apsnigušo koka soliņu padarīs atkal pievilcīgu.