Debates starp kandidātiem uz Rīgas mēra posteni (iespējams, līdzīgi ir arī citās pašvaldībās) neizbēgami būs garlaicīgas, ja tās koncentrēsies ap tēmām, kuras tradicionāli jau ir pašu politiķu un mediju interešu lokā. Neapstrīdot tādu jautājumu kā bērnudārzu pieejamība, atlaides sabiedriskajā transportā u. tml. svarīgumu, diskusijas par tiem objektīvi reducējas uz - pašreizējā vadība stāsta, cik daudz jau izdarīts, savukārt pretinieki piekrīt, ka labie darbi ir, tomēr jādara vēl labāk. Citiem vārdiem sakot, notiek kaut kāda mīņāšanās uz vietas un vairāksolīšana.
Viens no veidiem, kā debates padarīt saistošākas, būtu izvēlēties tēmu loku, kuram kaut kādu iemeslu dēļ pašvaldība pūliņus līdz šim veltījusi mazāk. To var iniciēt gan opozīcija, gan pati pašreizējā vara (iepriekšējā atskaites periodā uzmanību koncentrējām uz X, ir panākumi, tagad varēsim pievērsties Y). Piemēram, darba pienākumu dēļ ik nedēļu iepazīstos ar vairākiem desmitiem rīdzinieku sūdzību un ierosinājumu. Tajos apmēram piektā daļa saistīta ar it kā apburtu loku: ļaudis kaitina netīrītas ielas, nekopti zālieni, neapzinīgi suņu īpašnieki un kaimiņi, t. i., lietas, kas velk uz administratīvo sodu. Tikpat skaidrs, ka ik desmit mājām pašvaldības policijas vienību nepieliksi. Savukārt, kamēr municipāļi tomēr atbrauc, vaininieks vairs pārkāpuma vietā nav pieķerams, un - varam neturpināt... tā tas turpinās. Ar policejiskām metodēm (vairāk policistu, novērošanas kameru) šīs situācijas atrisināt nevar - bet tad, lūdzu, cienījamie politiķi, debatējiet, kā veicināt apkaimju, kvartālu iedzīvotāju līdzdarbību, ieinteresētību; stimulēšanas sviras taču var izdomāt.
Cita tēma ir iedzīvotāju informēšanas sistēma. Nenoniecinot RD pašreizējās vadības paveikto šajā virzienā, ikdienas pieredze liecina, ka kaut kas īsti nav kārtībā. Piemēram, aptuveni trešā daļa rīdzinieku jautājumu ir: vai un kad labos ielu X, iekšpagalmu Y utt. Un tad izrādās, ka vispār kaut kādi darbu grafiki ir, bet, kā saka, ja daži aktīvisti labā nozīmē nepajautātu lielajiem priekšniekiem, izmantojot mediju starpniecību, ļaudis tā arī paliktu piktā neziņā.
Vajadzētu godīgi izrunāt, kas notiks ar skolām - to infrastruktūra ir izbūvēta krietni lielākam bērnu skaitam. Ir gadījies dzirdēt aptuvenu to skolu skaitu, kuras tuvākajos gados nāksies slēgt. Protams, priekšvēlēšanu laikā ir riskanti par šādām tēmām runāt, bet, ja politiķis apgalvo, ka zina, kā pilsēta vadāma, viņš arī spēs izskaidrot, kā šādi reorganizācijas procesi tiks veikti, lai bērni ciestu, cik nu iespējams, mazāk.
Visbeidzot (lai gan šādu tēmu uzskaitījumu varētu turpināt): vairāk uzmanības jāvelta konkrēto apkaimju problēmām. Protams, ir lietas, kuras skar visus rīdziniekus, tomēr rajoniem objektīvi ir specifiskas (taču tāpēc ne mazāk būtiskas) tēmas.