Aptaujātie jaunās, studējošās paaudzes pārstāvji savukārt, pirms atbild, mirkli aizdomājas. Jaunieši, lai gan apgalvo, ka neatminas, vai par to būtu stāstīts veselības mācības stundās skolā, tomēr domā, ka šis bīstamais vīruss var skart jebkuru no mūsu līdzcilvēkiem. Diemžēl tā ir skaudra patiesība.
«Pašlaik visu pasauli uztrauc fakts, ka no dažādām ierobežotām vidēm - narkotiku lietotājiem, homoseksuāli orientētiem cilvēkiem - HIV vīruss nonācis heteroseksuālā vidē. Tas nozīmē, ka jālauž stereotips par šī vīrusa izplatības ceļiem. Inficēties ar HIV var jebkurš,» uzsver Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) profesore, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas galvenā infektoloģe Ludmila Vīksna.
Inficēto loks paplašinājies
Latvijā HIV/AIDS gadījumi tiek reģistrēti kopš 1987. gada. Tāpat kā visur pasaulē, arī pie mums pirmie šī vīrusa skartie bija vīrieši, kuri ar vislielāko varbūtību HIV bija ieguvuši homoseksuālu dzimumkontaktu ceļā. 1990. gadā tika atklāts pirmais gadījums, kad heteroseksuālu kontaktu ceļā bija inficējusies sieviete.
Kā liecina Slimību kontroles un profilakses centra apkopotie dati, līdz XX gadsimta deviņdesmito gadu vidum infekcija izplatījās faktiski tikai dzimumkontaktu rezultātā, un tolaik tika atklāts samērā maz jaunu HIV gadījumu. Pavērsienu iezīmēja 1997. gads - HIV infekcija parādījās injicējamo narkotiku lietotāju vidē, un kopīgu narkotiku injicēšanas piederumu lietošanas dēļ ļoti strauji izplatījās šajā populācijā.
Visaugstākais gadā reģistrētais rādītājs - vairāk nekā astoņi simti HIV gadījumu - bija 2001. gadā. Pēc tam (attiecīgi katra gada laikā) reģistrēto gadījumu skaits ievērojami samazinājies, taču statistikas dati atspoguļo tikai reģistrēto personu skaitu. Speciālisti lēš, ka Latvijā ar HIV inficēto skaits patiesībā varētu būt pusotru līdz trīs reizes lielāks.
Pēdējos gados kardināli ir mainījies HIV pacienta profils. Lai arī dati par jaunatklāto gadījumu skaitu liecina, ka infekcija vairāk izplatīta vīriešu vidū, tā vairs nav tikai stiprā dzimuma nelaime. Šogad laika posmā līdz 1. novembrim Latvijā ar HIV vīrusu tika reģistrēts vairāk nekā 200 vīriešu un aptuveni 100 sieviešu, bet iepriekšējos gados ar HIV inficēto sieviešu un vīriešu proporcija bija līdzīga.
Turklāt HIV var apdraudēt arī tos cilvēkus, kuri nekad nav lietojuši narkotikas. Arī strādājošus, izglītotus, heteroseksuāli orientētus cilvēkus ar vienu seksuālo partneri.
Joprojām kā mistērija
Sabiedrībā valdošo aizspriedumu dēļ Roberts (vārds mainīts - red.) mūsu sarunā ievēro maksimālu anonimitāti. Viņš ir strādājošs vīrietis vidējos gados, darbojas zinātnes laukā. Šķīries. Daudz ceļo pa Eiropu. Vienmēr regulāri pārbaudījis savu veselību un līdz brīdim, kad pirms ceļojuma uz ārvalstīm analīzes uzrādīja pozitīvu HIV testu, uzskatījis, ka HIV riska grupā ir narkotiku lietotāji un tie, kam ir vairāk par diviem trim seksuālajiem partneriem gadā.
«Saslimšana ar HIV man joprojām ir mistērija,» atklāti atzīst Roberts. Vairākus gadus pirms šokējošās diagnozes vīrietis jutis, ka ar veselību kaut kas nav labi - daži rādītāji analīzēs atšķīrušies no normas. «Neesmu lietojis narkotikas, esmu heteroseksuāli orientēts. Ja es būtu bijis riska grupā, būtu vainas sajūta, bet es nebiju. Ja kas tāds ir noticis ar mani, tad saprotu - tas var notikt ar jebkuru,» secina Roberts.
Par sev noteikto diagnozi viņš informējis tikai tuvākos no pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Roberts uzskata - Latvijā valda nepamatoti aizspriedumi pret tiem cilvēkiem, kas ir inficēti ar HIV: «Esmu apmeklējis HIV centrus Lielbritānijā. Tur ir pavisam cita attieksme, tur uz HIV pacientiem raugās tāpat kā pie mums uz diabēta vai vēža slimniekiem - ar līdzjūtību.»
Dzīve ir trausla
Roberts meklējis daudz papildu informācijas par šo saslimšanu, pētījis un salīdzinājis ārstēšanas metodes Latvijā un citviet Eiropā un pauž sarūgtinājumu ne tikai par aizspriedumiem sabiedrībā, bet arī par nesakārtotību veselības aprūpē.
«Kad man atklāja HIV, imūnās sistēmas šūnu skaits manā organismā bija aptuveni 500 vienā kubikmilimetrā. Citur Eiropā pacienti tad jau saņem ārstēšanas terapiju, taču Latvijā to sāk no 200 šūnām,» sašutumu pauž Roberts. Strauji - trijos mēnešos - arī viņa šūnu skaits samazinājies līdz mūsu valstī «noteiktajai robežai», un Roberts uzskata - ja ārstēšana būtu sākta uzreiz, viņa veselības stāvoklis pašlaik būtu krietni labāks. «Zem 500 šūnām imunitāti daudz grūtāk atgriezt normālā stadijā,» bilst pacients.
Viņaprāt, šī un citas ar HIV pacientu veselības aprūpi saistītās problēmas tiek ignorētas valstiskā līmenī. «Tos līdzekļus, ko manā ārstēšanā iegulda valsts, es atmaksāju ar saviem nomaksātajiem nodokļiem. Man ir finanšu līdzekļi, ko arī pašam ieguldīt savas veselības uzturēšanā, taču ne visiem tādi ir, un tas, manuprāt, ir viens no iemesliem augstajiem mirstības rādītājiem ar HIV inficētajiem Latvijā. Esmu apsvēris domu par emigrāciju. Maksāšu nodokļus citā valstī, par to saņemot adekvātu veselības aprūpi,» sarūgtinājumu neslēpj Roberts.
Viņš ir ticīgs cilvēks, kam morālā ziņā palīdz saikne ar reliģiju: «Ejot baznīcā, uzdodu šo jautājumu - kāpēc tas noticis tieši ar mani? Iespējams, lai iemācītu pazemību. Man šī slimība attīstījusi līdzjūtību, iejūtību un sapratni par citu cilvēku ciešanām. Devusi saprašanu par to, cik dzīve ir trausla.»
Īpašu slimību nav
Savulaik ne tikai starp pacientiem, arī starp ārstiem valdīja stereotipi par noteiktu cilvēku grupu, kurus HIV nevar skart. «Tagad ārsti ieguvuši pieredzi un arvien biežāk nosūta pacientu, tā mēdz sacīt, izmeklēties uz HIV, līdz ar to pacientiem varam ātrāk palīdzēt gan ārstējot, gan savlaicīgi sākot novērošanu un sniedzot informāciju,» norāda RSU profesore, infektoloģe Ludmila Vīksna.
Ierindot HIV vīrusu kādā no visām slimībām atšķirīgā kategorijā neesot pamata. «HIV infekcija ir tāda pati infekcija kā daudzas citas, piemēram, B vai C hepatīts, kas tiek nodots ar asinīm. Katrai no tām ir sava klīniskā aina, HIV arī tāda ir. Slimība ir slimība - vai slimot ar C hepatītu ir pieklājīgāk?» retoriski vaicā daktere.
Ne pacientam, ne viņa ārstējošam ārstam vairs nepalīdz arī inficēšanās avotu meklēšana. «Mūsdienās inficēties var jebkur, kur inficēta cilvēka asinis, viņa biomateriāls var nonākt cita - neinficēta - cilvēka ķermenī. Tas nevar notikt ikdienas sadzīves apstākļos, bet, piemēram, iestādēs, kur manipulācijas var radīt traumas un instrumenti netiek pietiekami sterilizēti. Mazāk attīstītās valstīs ar zemu sanitāro līmeni, ar nesterilizētiem priekšmetiem apkopjot niecīgu brūci, arī var gadīties inficēties. Situācijas var uzskaitīt bezgalīgi,» atzīst L. Vīksna, iesakot it visur būt uzmanīgiem.
Infektoloģe gan 99,9% gadījumu izslēdz iespēju ar HIV inficēties zobārstniecības kabinetos un medicīnas iestādēs, kurās saskaņā ar spēkā esošām prasībām strikti jāievēro instrumentu un vides sterilizācijas noteikumi.
Laiku no inficēšanās brīža līdz slimības izpausmēm pilnīgi precīzi paredzēt nav iespējams. «Katra cilvēka organisms ir ļoti atšķirīgs, un process, kā slimība attīstās, atkarīgs no vairākiem faktoriem - no vīrusa daudzuma un īpašībām, no cilvēka organisma, viņa imūnās sistēmas stāvokļa, no blakusapstākļiem, kas pastiprina šo situāciju. Visi faktori kopumā veido tālāko slimības attīstību,» skaidro L. Vīksna.
Inficētais cilvēks gadiem ilgi var nezināt, ka ir vīrusa nēsātājs. Daļēji arī tā var izskaidrot faktu, ka mūsdienās HIV tiek atklāts ne tikai kādreiz «standartizētajā vecuma grupā no 25 līdz 40 gadiem, bet pat senioriem pēc 60 gadiem. Ar HIV var inficēties jebkurā vecumā, sākot no dzimšanas brīža, ja inficējas no mātes», atkārtoti uzsver profesore.
Pacients ir līdzatbildīgs
Mediķu galvenais uzdevums ir atbildēt pacientam uz jautājumiem: ir vai nav pacients inficēts, kāds ir viņa veselības stāvoklis konkrētajā brīdī, jo pacients var būt inficēts, bet slimība vēl nav attīstījusies, un kas jādara, ja tā jau attīstījusies. Savukārt pacients ir atbildīgs par to, lai ar HIV neinficētu citus.
Runājot par savlaicīgu diagnostiku, profesore atgādina, ka pacientam jābūt līdzatbildīgam sava veselības stāvokļa uzturēšanā. Ārsta pienākums ir bez stereotipiem pēc iespējas ātrāk un precīzāk diagnosticēt slimību, vienalga, vai tā ir pneimonija, gripa vai HIV.
«Uzskatu, ka Latvijā ir pieejama kvalitatīva un savlaicīga HIV diagnostika un arī pieejama kvalitatīva terapija. Pacientus novēro speciālisti, un HIV inficētajām personām tie ir tiešās pieejamības ārsti. Taču materiālās problēmas ārsti nerisina. Mēs, mediķi, esam tie, kas tikai diagnosticē un ārstē,» saka RSU profesore L. Vīksna.