Nav iespējams noticēt Ukrainas vēstniekam Latvijā Anatolijam Olijnikam, kurš cenšas iegalvot brokastīs satiktajiem mūsu valsts žurnālistiem, ka tiesas process pret bijušo Ukrainas premjerministri Jūliju Timošenko noris pilnīgi nevainojamā kārtībā bez jebkādiem pārkāpumiem. Nav iespējams tāpēc, ka daudzi pazīstami ukraiņu žurnālisti pilnīgi pretēji to dēvē par apkaunojošu politiski motivēto lietu, kas uzskatāma par banālu prezidenta Viktora Janukoviča atriebību. Uzskata, ka promaskaviski orientētā Janukoviča bailes no Briseles, Vašingtonas un Maskavas nav tik lielas kā naids pret Timošenko. Diezin vai vēstnieks neko nebūs dzirdējis par bijušās opozicionāres numur viens katastrofāli pasliktinājušos veselības stāvokli. Saprotams, cietuma administrācija un prokurore, ko nevar uzskatīt par neatkarīga viedokļa paudējiem, apgalvo pretējo un sauc Timošenko par simulanti. Taču tie nu gan nav uzskatāmi par uzticamiem avotiem, savukārt žurnālistiem netiek dotas iespējas satikt 2004. gada Oranžās revolūcijas līderi Timošenko. Viss notiekošais aizvien vairāk liecina, ka šī ir ne tikai politiska, bet arī fiziska izrēķināšanās.
Nākas konstatēt, ka ukraiņu sabiedrība šim procesam, tāpat kā cita opozīcijas līdera, bijušā iekšlietu ministra Jurija Lucenko ietupināšanai cietumā nav bijusi gatava. Tā vēl nav sapratusi, kas slēpjas aiz šiem it kā individuālajiem gadījumiem - ka tie ir uzskatāmi par cinisku un nelietīgu izrēķināšanos. Un tas neattiecas tikai uz prezidentu Janukoviču vien. Tāda ir visa valsts vara, kam cilvēka dzīvība, veselība, gods un cieņa nenozīmē pilnīgi neko. Varbūt nācijas aizmigušajai sirdsapziņai ir vajadzīgi tieši šādi piemēri, lai ukraiņi saprastu, ka vairs ilgāk nevēlas dzīvot tādā pazemojumā, ka cieņa pret cilvēkiem ir tieši tas, kas visvairāk nepieciešams valsts varai.
Visus 20 gadus kopš neatkarīgas Ukrainas izveidošanas šī valsts ir mīņājusies uz vietas. Par to jāatbild visiem prezidentiem, arī otram galvenajam Oranžās revolūcijas personāžam Viktoram Juščenko. Atbildība par nesekmīgo valsts attīstību vispirms uzveļama padomju laiku nomenklatūrai, kas nav ļāvusi īstenot vajadzīgās reformas. Gluži kā tika prognozēts, ar progresīvām metodēm neizceļas arī Janukoviča vadītā valdošā Reģionu partija, kas ne uz ko tādu vienkārši nav spējīga. Jādomā, pēdējā laikā tā smēlusies daudz ierosmju no «sekmīgajiem» Baltkrievijas un Krievijas piemēriem, kas nupat «negaidīti» zaudējuši savu stabilitāti. Var pieļaut, ka Janukovičs kaut ko līdzīgu bija iecerējis izveidot arī Ukrainā, un izrēķināšanās ar politiskajiem oponentiem to apstiprina.