Cāļus skaita rudenī, politiķu sastrādāto vērtē vai nu pirms vēlēšanām, vai gada nogalē - ap šo laiku. Un pārsvarā gadījumu, protams, nekādas pārskata tabulas ar pieņemtiem vai labotiem likumiem neviens savā priekšā netur, parlamenta debašu stenogrammas nepārlasa. Kādi iespaidi laika gaitā sakrājušies, tādi tad arī veido kopējo attieksmi.
Jā, tas ir subjektīvi. Kāds teiks - nepareizi. Taču jāņem vērā, ka tautas vairākums nav nekādi politologi, kam vismaz teorētiski būtu jāseko līdzi un skrupulozi jāizvērtē itin viss, ko paveikuši ministri un parlamenta vai pašvaldību deputāti. Sabiedrībā katram ir savas intereses, ziņas pārsvarā gadījumu cilvēki uztver visai fragmentāri, protams, vispirms pamanot spilgtāko, arī šokējošāko.
Politiķi to labi zina un cenšas izmantot. Tas labi redzams priekšvēlēšanu laikā, kad sacenšanās populismā sit augstu vilni. Taču, ja raugāmies uz aizvadīto gadu kopumā, redzams, ka tādas īstas prasmes komunikācijā ar sabiedrību nav apguvuši pat tie, kas politikā, kā saka, ne vienu vien pudu sāls apēduši.
Atceraties Citadeles pārdošanas epopeju? Vai politiķu neveiklo un visai pretrunīgo izrunāšanos elektroenerģijas tirgus liberalizācijas pirmajā mēģinājumā šī gada sākumā? Un neizteiksmīgo atrunāšanos brīžos, kad bija jāpauž skaidra nostāja par deputātiem, kas pieļāvuši rupjus likumu pārkāpumus (spilgtākais piemērs - dzērumā pie stūres pieķertais Veiko Spolītis). Vai nevēlēšanos pamanāmi norobežoties no tāda, kas visu parlamentu cenšas nostādīt ākstu lomā.
Nespēja skaidri un kategoriski paust savu attieksmi pret kolēģu ne visai cienījamo rīcību, savējo piesegšana, samierināšanās ar izlēcējiem, lai tikai tie neaizietu, jo tad attiecīgajā frakcijā būtu par kādu mazāk, konkurences cīņa, kurā galvenais ierocis ir nevis sevis izcelšana, bet pretinieka nomelnošana, jau sen novedusi pie tā, ka politiķa profesija ir viena no visnecienītākajām Latvijā. Sekas: partijas visai akūti izjūt kadru trūkumu, ministru amatā spiestas vervēt kādreizējos ierēdņus, vietas deputātu kandidātu sarakstā piedāvāt no konkurējošām partijām pārvilinātajiem vai dzeltenās preses visvairāk aprakstītajiem personāžiem. Un pie kā tas noved? Pie vēl lielāka balagāna. Jo tie (nosacīti - izņemot ierēdņus) taču nav karjeras politiķi, tie ir viesmākslinieki.
Problēma skaidra. Vai nekas netiek darīts, lai to risinātu? Tiek. Taču atkal - ne jau rūpīgi analizējot kļūdas, stingrāk vērtējot katru gadījumu, kas dara negodu attiecīgajai politiskajai organizācijai vai profesijai kopumā, bet gan cīnoties par lielāku algu ministriem un dubultojot valsts finansējumu partijām. Pēc principa: ja pie mums nenāk goda (negoda) dēļ, piepirksim ar naudu. Un - ko tādā veidā var piepirkt? Tādus, kam svarīgi ne principi (cēli mērķi, vēlme sasniegt ko tautas labā), bet gan iespēja kādu laiku pelnīt vairāk. (Jo, lai vai kāda būtu alga, profesionāļiem rūp arī reputācija.) Bet tas nozīmē iešanu vēl lielākā strupceļā, no kā izeja ir tikai viena - atpakaļ pie pamatizpratnes par to, kas ir politiskā ētika, gods un atbildība. To arī gribētos novēlēt mūsu politiķiem turpmākajās gaitās.