Paredzams, ka vairākas partijas šajās dienās nosauks savus pretendentus uz premjera amatu. Lielākā uzmanība, protams, būs veltīta Vienotības un ZZS izvēlei, jo tieši tām ir reālākā iespēja gūt Saeimas vairākuma atbalstu sava pārstāvja veidotajam Ministru kabinetam. Taču līdz ar to tieši šo politisko spēku virzītie - gluži kā medaļu pretendenti sportā - izpelnīsies arī lielākās emocijas no publikas puses. Tāpat kā katras no šīm partijām gatavība atbalstīt otras nominēto līderi.
Ir labi, ka lielai daļai sabiedrības nav vienaldzīgs tas, kas notiek valstī. Taču, ja attieksme balstīta vien patikā vai nepatikā pret kādu no personālijām (to frizūru, kādu sejas izteiksmi, iepriekš novērotu uzvedību), nevis darbiem, ko varbūt mazāk pamanām, publiskie vērtējumi par politiķa efektivitāti konkrētā amatā var būt visai maldīgi. Gan pozitīvi pārsteigt, gan likt vilties var kā sabiedrības šobrīd cienītie, tā neieredzētie. Taču vienu gan der atcerēties - ar to vien, ka starp nosauktajiem būs arī kāds, kas personiski mazāk tīkams, pasaules gals neiestājas. Lai arī valdības darbs parasti asociējas ar tās vadītāja personu, atbildība par ministru darbu gulstas uz visu koalīciju un neviena no valdošajām partijām nav noskaņota tik pašnāvnieciski, lai tīšuprāt pieļautu ko valstij un tās sabiedrībai kaitīgu. Runa var būt vienīgi par to, cik vairāk vai mazāk efektīvs, produktīvs var būt viena vai otra līdera vadītās valdības darbs.
Par efektivitāti runājot, jau tagad var visai droši prognozēt, ka jebkura premjera vadībā nākamais Ministru kabinets būs daudz pārāks par līdzšinējo. Šajā Saeimā ievēlētajiem nu ir pieredze, ka neefektīvi strādājoša valdība var krist arī no pašu rokām. Ir apzinātas vājās vietas, tostarp nepietiekamais deputātu atbalsts ministru darbībai, vājā saikne starp parlamentāriešiem un to pārstāvjiem valdībā, un, domājams, turpmāk šīs nepilnības netiks pieļautas. Bet pats būtiskākais - atšķirībā no uzreiz pēc vēlēšanām veidotām valdībām tās, kas nāk gāzto vietā, ir īpaši tendētas apliecināt, ka ir labākas, efektīvākas par bijušajām. Proti, tiek ievērots tāds kā kontrasta princips. To ievēros arī iepriekš pieminētās partijas. Ja premjeres amats tiks Vienotības līderei Āboltiņai, viņa kā neviens cits būs motivēta izvilkt savu partiju no tā nepopularitātes purva, kādā jau kādu laiku iestrēgusi, un te tiešām būtu sagaidāmi brīnumi - pozitīvā nozīmē. Savukārt, ja vara pāries ZZS, tās premjers būs spiests strādāt tā, lai katram skaidrs, ka viņa pārstāvētās partijas vadībā valsts tiek daudz veiksmīgāk vadīta nekā partneru un vienlaikus konkurentu laikā. Līdz ar to mēs kā sabiedrība ieguvēji būsim abos gadījumos.