Teātros augustā atsākas sezona. Bet domas par izrādi režisorus vajā pat vasarā. Jo īpaši, ja viens cilvēks, lai realizētu savu ideju, veic daudz uzdevumu. Tā tas ir jaunajai režisorei Kristīnei Vītolai, kuras debijas darbs Vilka melanholija ar apakšvirsrakstu Konference Livonijā par vilkaču jautājumu 5. augustā plkst. 19.00 piedzīvos pirmizrādi Ģertrūdes ielas teātrī. Kristīne gluži kā cilvēks orķestris darbojas gan kā režisore, gan kā scenogrāfe, kostīmu māksliniece un aktrise. Vai tas tāpēc, ka ideju negribas uzticēt citiem, jo - nesapratīs? «Ne gluži. Ir laba komanda, izrādē vēl piedalīsies Armands Berģis, Artis Drozdovs, Normunds Griestiņš, Ivars Krasts, Jānis Kronis, Edgars Samītis, Jānis Sniķers,» stāsta Kristīne. «Bet man patīk, ka pārredzu laukumu kopumā - gan vizuāli, gan skatuviski. Kopā veidojas kompozīcija.»
Doma par vilkaču tēmu Kristīni nodarbinājusi jau kādu laiku. Lai izveidotu izrādi (ko gluži par lugas dramatizējumu nenosaukt, tāpēc arī «konference»), viņa pētījusi latviešu folklorista, filologa un literāta Kārļa Strauberga pagājušā gadsimta 30. gados apkopotās vēsturiski dokumentētās liecības par XVI un XVII gs. tagadējās Latvijas teritorijā notikušajām vilkaču un raganu prāvām, par tā laika ārvalstu un vietējo garīdznieku savstarpējo polemiku. Izrādē tiek izmantotas gan oriģinālas Strauberga sniegtas ziņas un to fragmenti, gan izdomātas, aizgūtas, pārtaisītas vai pielāgotas ziņas un iespaidi. Šis miksētais vēsturē balstītā un izdomātā savienojums, ikdienišķā un absurdā sajaukums rada izrādes bezlaika-beztelpas atmosfēru un veido tās personisko mitoloģisko kompozīciju. «Tekstu mēģināju piesaistīt notikumam,» stāsta Kristīne. Izrāde ir par to, ka Livonijas ciematā notiekošās konferences ietvaros sapulcējušies vairāku nozaru speciālisti, zinātnieki, lai katrs no savas perspektīvas spriestu par tik aktuālo vilkaču jautājumu. «Stāsts jau nav par vilkačiem, bet par cilvēka vietu pasaulē. Visgrūtākais bija saprast to pagātnes kultūru, pasaules uztveri. Faktiski izrādes pamatā ir pētniecisks darbs,» stāsta Kristīne un nenoliedz, ka vilkačiem un raganām netic, bet vairāk sliecas domāt par enerģijām, sinerģijām, mijiedarbībām.
Viņa ar kolēģi Normundu Griestiņu izveidojusi radošo skatuves mākslas apvienību Visjaunākais Rīgas teātris. «Gribam saturiski un konceptuāli daudzpusīgi paplašināt teātra valodas iespējas un paņēmienus atbilstoši laikmeta garam un vietas atmosfērai, veidojot laikmetīgas, starpdisciplināras izrādes, sadarbojoties ar dažādu nozaru māksliniekiem, entuziastiem un profesionāļiem,» skaidro Kristīne. Ar Vilka melanholiju apvienība nosacīti iznāk no «pagrīdes», kur jau tapuši citi iestudējumi. «Tagad jādomā par telpām, finansēm, bet mazie teātri savā starpā ir ļoti koleģiāli. Lielais teātris? Ir tur pabūts, ir bijušas pārrunas. Bet pagaidām šķiet, ka akadēmiskajā teātrī ir citi noteikumi. Gribas runāt savādāk,» Kristīne prāto.