Valsts svētki ir ne tikai patīkama atslodze, bet dažkārt arī brīdis pārdomām, ko tad īsti svinam. Cilvēki, kuriem 4. maijs, par spīti visām nebūšanām Latvijā, tomēr ir svētki, bieži vērš uzmanību uz pārliecīgo žēlošanos, kritizēšanu, kas liedz novērtēt sasniegto un, jā, svinēt 4. maiju. Jāpiekrīt, tomēr nevarētu teikt, ka tieši cilvēkiem Latvijā raksturīgs kaut kāds īpašs īgnums. Emocionālais «vai par to cīnījāmies?!» raksturīgs visām valstīm, kas samērā nesen būtiski mainījušas politisko, ekonomisko iekārtu, vērtību sistēmu. Piemēram, literatūras cienītājiem varētu būt interesanti iepazīties ar žurnāla Inostrannaja ļiteratura šā gada 3. numuru, kurā publicēta Maķedonijas mūsdienu prozaiķu darbu izlase. Tie paši stāsti par vietējiem «zagļiem», Eiropu, kas nesaprot, utt. Acīmredzot šādas noskaņas ir kopējas, un jautājums ir tikai par proporciju starp pavisam sarūgtinātajiem un mazāk kreņķīgiem līdzpilsoņiem.
Ir arī ļaudis, kuri vispār skeptiski izturas pret t. s. nacionālo mitoloģiju, kuras būtiska sastāvdaļa ir «sarkanie datumi». Viņu skatījumā valstiskums mums iekritis rokās no mums pašiem maz atkarīgu apstākļu sakritības rezultātā, attiecīgi nav ko te daudz svinēt. Nevar noliegt, ka nacionālā mitoloģija ir slidena lieta - kaut paveramies, cik daudzi šodien piesakās par pirmajiem baļķa nesējiem. Tomēr atkal jāsaka, ka Latvijas nacionālais politiskais mīts uz citu valstu fona izskatās gluži racionāls un gaumīgs. Viens no veidiem, kā par to pārliecināties, ir ieskatīties pērn iznākušajā krājumā Reliģija un daudzveidības problēma postpadomju telpas vēsturē. Raugi, nelielais mērogs nav liedzis dažām bijušajām republikām būvēt savu nacionālo politisko mitoloģiju uz tādiem apburošiem balstiem kā izcelsme no Noasa mazmazdēla, «Otrā Jeruzaleme» utt. Lai cik samāksloti Latvijā dažkārt izskatās «sarkanie datumi» oficiālajā izpildījumā, tik lekni mūsu tautas kompleksi nav sazēluši.