Augusts Kinnapu, ienākot galerijā, atgādina rosīgu, poētisku un labdabīgu skolnieku. Esmu apskatījusi viņa sadzīviskās, krāšņās gleznas, kurās attēloti sportisti, ģimenes svinības, proletārieši un estrādes zvaigznes. Viņš paskaidro: «Mākslai jābūt pozitīvai - neatkarīgi no tā, ko tu glezno, tai jādod pozitīvas emocijas. Tai vajadzētu būt vielai, kas spēj uzpildīt ar enerģiju.» Viņa gleznām neesot nekāda sakara nedz ar socreālismu (par tā karikatūrām sākotnēji noturu Kinnapu gleznas), nedz ar naivismu. «Man patīk naivisti, bet es neteiktu, ka esmu naivists,» paskaidro A.Kinnapu. «Man patīk zināms primitīvisms un vienkāršs domāšanas veids.»
Tēvs un dēls
Tas nenozīmē, ka Kinnapu ir barbars - tieši otrādi, viņš aktīvi piedalās mākslas diskursā. Viņš ir pazīstams ne vien ar savu glezniecību, bet arī glīto žurnālu Epifanio, kas iznāk divas reizes gadā. Šis izdevums - kaut kas pa vidu starp mākslas, dzejas, arhitektūras, dārzniecības un ceļojumu žurnālu - pārskatāmos un glīti ilustrētos «palagos» aculiecinieku acīm apskata dažādus laikmetīgus un ne tik laikmetīgus kultūras fenomenus. Arī jaunos latviešu gleznotājus, ķīniešu arhitektūru, stāsta par cietumnieku - dzejnieku, Neapoles valdzinājumu u.tml. Epifanio sevi raksturo kā «pārlaicīgu avīzi». «Es publicēju pārlaicīgas lietas, nevis ziņas. Tā, lai cilvēki, žurnālu atrodot, teiksim, pēc 300 gadiem, var to lasīt un saprast. Turklāt igauņu presē parasti visi raksti ir vienā vai otrā veidā saistīti ar Igauniju. Epifanio tā nav,» paskaidro Kinnapu.
Neiztrūkstošs elements Epifanio ir arī pazīstamā arhitekta Augusta tēva Vilena Kinnapu klātbūtne ar budistu pagodu stilā projektēto celtņu attēliem un garīgām interesēm piesātinātiem tekstiem. Cieņa starp dēlu un tēvu, šķiet, ir abpusēja. Galerijas 21 vadītājiem Augusta tēvs reiz atklājis, ka viņa vienīgais dēls esot sava veida indigo bērns, vienreizējs cilvēks bez karmas.
«Man patīk novērot. Esmu vienmēr ieinteresēts cilvēku vai dzīvnieku būtībā,» stāsta A.Kinnapu. Vai personas viņa gleznās ir reālas? «Realitāte kombinācijā ar manu fantāziju. Piemēram, igauņu daiļslidotāja no 40.gadiem ir reāla,» viņš norāda uz krāšņu gleznu. «Un arī latviešu daiļslidotāji. Dažkārt es pārzīmēju fotogrāfijas, citkārt vienkārši gleznoju tēlus, ko atceros, - man acis ir vaļā visu laiku. Tas var būt zoodārzā redzēts zilonis kombinācijā ar cilvēku, ko esmu redzējis žurnālā.»
Vienā zāles galā eksponēts liels Greisas Džonsas portrets, tam iepretim - metinātāja portrets. «Es mēģināju līdzsvarot enerģijas, vīrieša un sievietes,» paskaidro gleznotājs. Šie darbi lielākoties gleznoti speciāli Rīgas izstādei. A.Kinnapu apglezno arī bildes sānu malas - tas izskatās savādi, bet to viņš darot, lai panāktu telpiskāku tēlu.
Spēja dziedēt
A.Kinnapu dzīvo Tallinas centrā, ēkā, kas būvēta 30.gados. Viņu kaimiņi padomju laikā bija patvērušies Zviedrijā un vēlāk, kad tika atjaunota Igaunijas neatkarība, atgriezās un atguva savu dzīvokli. Divās gleznās ir pārgleznotas šīs ģimenes pirmskara fotogrāfijas - Ziemassvētku eglīte un virtuve, kurā redzami vecāki un viņu meitiņa (tagad septiņdesmitgadīga rakstniece) kleitiņā, un dēls šortos, nošļukušās zeķbiksēs un sandalēs. Arī šīs gleznas ir košas. «Ar krāsām es vēlos piešķirt citu kvalitāti šīm melnbaltajām bildēm. Es cenšos notvert gan 30.gadus, gan mūžību,» stāsta mākslinieks. Viņš vienmēr izmantojot spilgtas krāsas, taču atzīstas, ka kādreiz gleznojis arī kluso dabu, lietā liekot tumši brūno un tumši zilo krāsu.
Ir arī idealizētas bildes, par kurām tomēr rodas jautājums, vai tās nav ironiskas. Piemēram, ļaužu pārpilna, dedzīga padomju laiku politiskā diskusija (kā zināms, padomju laikā tādas nebija). Šis darbs ir neraksturīgs Kinnapu, jo viņa gleznās parasti ir tikai pāris cilvēku - lai spēcīgāk atainotu emociju būtību. Tiesa, vairākums klātesošo šajā gleznā izskatās diezgan truli. «Es vienmēr skatos uz lietu pozitīvo pusi. Māksla ir ar sajūtām saistīta, ne tik daudz ar smadzenēm. Ja pārāk iesaista prātu, tad māksla sanāk sadomāta, tumša, apjukusi. Kāpēc pastiprināt negatīvo, ja tu jau tāpat jūties slikti? Kāpēc gleznot to, ko tu ienīsti?» vaicā Kinnapu. «Es sekoju līdzi modernajā kultūrā notiekošajam, bet personīgi neesmu ieinteresēts konceptuālismā. Es varu gleznot arī smagas tēmas - ārstus un pacientus, piemēram. Es ticu mākslas spējai dziedēt.»