Kas ir latvietis, neņemšos definēt. Negribu būt soģis, kurš teiks: lūk, šeit latvietis sākas, šeit - beidzas. Latvietība ir tas, kas vēsturiski un šodien mūs vieno un ko mēs apzināmies kā savējo. Tās var būt ne tikai no mums pašiem nākušas lietas un īpašības, tas var būt arī kaut kas pārņemts, bet šobrīd kopīgs, ko mēs uzskatām par savu vērtību. Bez valodas būtiska ir arī vēstures izpratne, ārpolitiskā orientācija. Tieši tāpat - kultūra, dzīvesveids, uzskatu kopums.
Cik vienojoši ir Dziesmu svētki? Vai nav tā, ka cilvēki vienā balsī, vienā valodā sanāk kopā, tad aiziet mājās un viss turpinās pa vecam: labākais ēdiens - otrs latvietis?
To jau mēs tā nejūtam, vai tas ir pa vecam vai ne. Kaut kas dziļi iekšā varbūt tomēr mainās vai pilnveidojas. Uzskatu, ka tas ir svēts, liels un spēcīgs rituāls. Tāpat daudzi citi patriotiski pasākumi 18. novembrī, 11. novembrī, kuros cilvēki masveidā piedalās. Šādas lielas, kolektīvas tautiskas meditācijas atstāj zināmu iespaidu.
Vai dziedāt «mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos» var ar smaidu uz lūpām?
Publiski man to sanāca pirmoreiz izpildīt vēl 16 gadu vecumā kā skolēnam, kad piedalījos 16. marta pasākumā. Šajā dziesmā, no vienas puses, ir uzdrošināšanās (kādam tas var nepatikt, bet es to daru tāpēc, ka man tas šķiet pareizi) un, no otras puses, tajā ir iekļauta vēsturiskā patiesība, ka latvietis necīnījās par nacistisko Vāciju, bet par sarkanbaltsarkano karodziņu.
Tajā brīdī, kad latvietim kāds sāk aizrādīt, kuras dziesmas var dziedāt un kuras nevajadzētu, tas viņam rada vēl lielāku spītu un vēlēšanos tās turēt savā pūrā.
Burtiski jau jūs to nedarīsit?
Ne tiešā, ne netiešā nozīmē mēs negrasāmies nevienu sist. Šī ir pašapziņas dziesma. Mums vienmēr nav jādomā, kas kādam var nepatikt. Vispatīkamākais būsi tad, ja pilnīgi nerūpēsies par savām interesēm un ļausi savā zemē, savā mājā, savā ģimenē saimniekot kādam citam.
Kādi ir panākumi Saeimā? Vai ir jēga kaut ko ierosināt, ja esat opozīcijā?
Ir lietas, kuras izdevies panākt. Kaut vai finansējuma palielinājums vairākām nacionālām organizācijām, tāpat pirmajā lasījumā tika atbalstīts mūsu priekšlikums par iespēju piešķirt dubultpilsonību latviešiem, kuri nonākuši trimdā.
Krietni vairāk ir tādu priekšlikumu, kuri netiek atbalstīti, bet arī no tiem ir labums. Līdz vēlēšanām visi varēja sist sev pa krūtīm un teikt, cik mēs esam nacionāli, tagad mēs katram politiķim individuāli liekam atklāt savas kārtis.
Runājot par Kravcova kungu, vai tas bija panākums?
Tas noteikti ir panākums kaut vai tā iemesla dēļ, ka deputāts, kurš neprot valsts valodu, bija spiests justies neērti un situāciju kaut kādā veidā risināt. Tas ir brīdinājums arī citiem kandidātiem nākotnē, kas domā, ka Latvijas parlamentā var kandidēt bez valsts valodas zināšanām.
Vai esat piedāvājuši Kravcova kungam mācīt latviešu valodu un pie reizes arī Latvijas vēsturi un kultūru?
Tas nav mūsu pienākums. Saeimas Kārtības rullī un Satversmē ir noteikts, ka darba valoda ir latviešu valoda.
Vai tad galvenais nav rezultāts?
Tieši tā. Bet rezultāts, kuru mēs gaidām, ir, ka deputāts četrus gadus, nevis trīsarpus vai trīs, bet četrus gadus strādā latviešu valodā. Primārais uzdevums ir novērst ačgārno situāciju, kad deputāts no mūsu visu nodokļu maksātāju nodokļiem saņem algu, bet gluži vienkārši nevar piedalīties darbā.
Kāpēc nacionāli domājoši cilvēki, ilgi esot pie varas, nav panākuši, lai šāda absurda situācija nebūtu iespējama?
Ja nacionālajā un citos būtiskos iekšpolitiskos jautājumos būtu pilnīga kārtība un TB/LNNK būtu izpildījuši to, kas ir programmā rakstīts jau kopš 90. gadiem, tad nebūtu iemesla dibināt Visu Latvijai! Tēvzemieši valdībā vienmēr ir bijuši mazākumā, vienīgā valdība, ko vadīja Guntars Krasts, bija [1997. un] 1998. gadā, un, laikam ritot, tēvzemiešu svars politikā aizvien samazinājās. Tāpēc nenoliedzami bija nepieciešami papildspēki.
Ko mēs aicināsim pelnīt nodokļus mūsu pensijām repatriēto krievu vietā?
Runājot par repatriāciju, mēs apzināmies, ka tā nebūs masveidīga, ka Latviju pēkšņi neatstās 20-30% cilvēku. Tas ir jāatbalsta, un šādas iespējas jāveicina vienlaikus - gan latviešu atgriešanos savā dzimtenē, gan to cilvēku, kas vēlas atgriezties savā dzimtenē un pašreiz dzīvo Latvijā, bet ar sirdi ir piederīgi citai valstij.
Kādi ir reālie risinājumi, lai pēc 100 gadiem ar mums nebūtu cauri?
Viena lieta ir darīt visu iespējamo, lai sociāli ekonomiskie apstākļi būtu labāki. Bet lielākoties politiķi piemirst vēl kādu būtisku faktoru. Bieži vien turīgākās ģimenes nav tās, kurās ir vislielākais bērnu skaits. Arī māmiņu algas un pabalsti nesniedz gaidīto demogrāfisko sprādzienu, kam it kā pēc šādas naudiskās loģikas vajadzēja notikt. Ir kaut kas vairāk, un tas ir vērtību aspekts. Tā ir cilvēka izpratne par to, kāpēc tautai jāvairojas, kāpēc mums ir jābūt lielākā skaitā, kāpēc mums aiz sevis kaut kas dzīvs un paliekošs ir jāatstāj.
Jūsu vecākie kolēģi, kas ilgi strādājuši valdībā, ļoti labi zina, kur ir iespējami nelietderīgi tēriņi. Kāpēc jūs uz tiem nenorādāt?
Budžeta pieņemšanas laikā mums bija priekšlikumi un aicinājums valdošajām partijām sekot solījumam un lielāku konsolidācijas daļu plānot no ierēdniecības samazināšanas, un man šķiet, ka pat priekšvēlēšanu debatēs Kaspars Gerhards kā šīs sistēmas pazinējs no iekšpuses nāca ar daudziem priekšlikumiem.
Zinot informāciju, jūs varētu likt to galdā: te ir ministrija, te ir iestāde, te ir bezjēdzīgi tēriņi.
Tas jau notiek. Vienmēr jāsāk ar savām mājām. Šobrīd mūsu mājas ir Saeima. Ir Imanta Parādnieka paziņojums par iespējām krietni samazināt izdevumus, kas tiek tērēti deputātu nevajadzīgai un nepamatotai apkalpošanai. Runa ir, piemēram, par autobāzi. Par mūsu frakciju runājot, tā ir atteikšanās no automašīnas. Tas ir sākums. Priekšā ir četri gadi. Šādi priekšlikumi būs ne viens vien.
Vai un kā jūs plānojat kļūt par prezidentu?
Nez kāpēc man pēdējā laikā to bieži jautā pēc Grūtupa kunga…
Sakiet viņam paldies.
Paldies. Tas skanēs neticami, bet tiešām man nekad amati un tituli nav bijuši būtiskākie. Būtiskākais ir spēja darīt to, par ko es degu, ar pēc iespējas lielāku atskaņu un ietekmi. To, kādi man būs tituli, amati 20 gadus uz priekšu, es nevaru paredzēt. Es zinu: kad bijām ārpus parlamenta, mēs darījām tieši to pašu, ko šobrīd, ar tiem līdzekļiem, kas bija pieejami tad. Ja dzīve un apstākļi man piespēlēs lielākus līdzekļus, tad arī es izmantošu šos jaunos apstākļus un ietekmīgākos līdzekļus, lai darītu to pašu, ko es daru tagad.
Bet neteiksiet: nē, neesmu domājis par to.
Protams, es esmu domājis.
Ko prezidents var darīt lietas labā?
Prezidentam ir jākļūst par tautas līderi. Uzsveru - nevis vadoni, bet līderi.
Vai tas nozīmē arī tautas vēlētu prezidentu?
Līdz tam agrāk vai vēlāk būtu jānonāk. Ja amatpersonai ir jāattaisnojas vai jāizpatīk saviem vēlētājiem - Saeimas deputātiem -, tā ir viena situācija. Ja viņam ir jābauda pilnīga tautas uzticība, tā ir atkal cita situācija. Tas, protams, arī nozīmē lielākas prezidenta pilnvaras. Pirmkārt, es prezidentu redzu kā nācijas garīgo mobilizētāju. Lielā mērā tas savulaik izdevies Vairai Vīķei-Freibergai, atstājot ietekmi uz cilvēku vērtību sistēmu, domāšanu, lepnumu un pašapziņu.
Kas būs nākamais prezidents?
Tā kā mēs uzskatām, ka šajā jautājumā galavārds jāsaka tautai, tad mēs arī ar sabiedrības pārstāvjiem par šo jautājumu konsultēsimies. Ir darba grupa, kurā uzaicināti dažādi inteliģences, nevalstisko organizāciju pārstāvji, kurā ļaujam viņiem izspriest un izvērtēt gan tos kandidātus, kas tiks izvirzīti, gan tos, kas nav izvirzīti. Man ir savas simpātijas no šobrīd publiski nenosauktiem kandidātiem, kas varētu būt ne tikai labi amata kandidāti, bet arī pildīt šos pienākumus. Bet, nesaskaņojot ar viņiem, es to, protams, nevaru darīt zināmu.