Pastāsti, kā guvi savainojumu!
Janvārī devos pie komandas. Tā kā šogad braukšu ar Honda motocikliem, laikus devos turp, lai iepazītos ar jauno tehniku, veiktu testus un atrastu labākos risinājumus. Aizbraucām uz treniņiem Francijā, un vienā no līkumiem mocis tā kā izslīdēja, un es ar stūri izlauzu celi. Nākamajā līkumā, jūtot karstumu un sāpes celī, arī apgāzos. Bieži ir bijušas līdzīgas situācijas, ka palauž celi, bet pēc piecām desmit minūtēm atkal var turpināt braukt, tāpēc vēl cerēju. Sapratis, ka laiks iet, bet vieglāk nekļūst, devos uz slimnīcu. Kamēr braucām, sēžot deviņdesmit grādu leņķī, kāja kļuva stīva - slimnīcā vairs nespēju to ne iztaisnot, ne salocīt. Rentgenā neko neredzēja, bet magnētiskā rezonanse uzrādīja ceļgala saišu traumas.
Pirmā iepazīšanās ar jauno tehniku nebija veiksmīga...
Jā. Iepriekš arī biju braucis ar hondu, bet komanda nesēž rokas klēpī salikusi: bija šo to mainījusi, pilnveidojusi tehniku. Pagājušajā gadā es kļuvu par Anglijas čempionu, un šogad komanda grib paveikt to pašu, tāpēc jau arī mani piesaistīja. Pēc traumas gan visiem rokas nolaidās, bet es vēl ticu - sezona ir gara.
Traumu guvi, jo pārcenties treniņos?
Nē, ne gluži. Kā jau teicu, tā bieži mēdz notikt. Man jau ceļusargi arī nav parastie, kas nopērkami veikalā, bet gan speciāli manām kājām izveidoti. Var teikt - vislabākie, taču arī tie šoreiz neglāba.
Pirmās ziņas bija, ka jāizlaiž seši līdz deviņi mēneši.
Jā, sākumā visi ārsti tā teica. Pēc tam tiku pie daktera Valda Andersona. Paldies Mārim Martinsonam, kurš finansēja operāciju, kas izdevās ļoti veiksmīga. Ārsts teica, ka atveseļošanās būs ātrāka, ja kārtīgi strādāšu pie saišu nostiprināšanas, bet precīzu datumu viņš vēl nesauc.
Ko tas nozīmē - zaudēt iespēju darīt savu lietu?
(Rūgti iesmejas.) Man ir bijis daudz traumu, bet šī ir īpaši grūta, jo gribēju aizstāvēt pērn izcīnīto Anglijas čempiona titulu. Tagad man jāizlaiž sezonas pirmās sacensības... Pāris dienu pēc traumas jau varēju staigāt. Domāju, varbūt tomēr startēt tik un tā. Komanda neļāva, teica, lai savedu sevi kārtībā. Vistrakāk ir, kad skatos sacensību rezultātus un redzu: to braucēju pagājušajā gadā gandrīz par apli apdzinu, bet viņš tagad ir tik augstā vietā... Liekas, es jau nu varētu visus apsteigt. Tagad jau jūtos normāli. Dakteris saka - skriet vēl nedrīkst -, taču uz tualeti no rītiem aizskrienu, un nekas slikts nenotiek (smejas). Šķiet, ka esmu pilnīgi normāls cilvēks, ka varu jau startēt, tomēr ne. Saites dzīst ļoti lēni.
Kā komanda rīkojās pēc tavas traumas?
Nolīga vēl vienu braucēju, kurš brauks manā vietā, bet mans līgums paliek spēkā. Kolīdz būšu gatavs atkal startēt, man dos iespēju. Nebūs tā, ka man nedos moci vai liks gaidīt. Esmu komandas galvenais braucējs, viņi koncentrējas uz darbu ar mani.
Pirmā numura loma komandā iekļauta līgumā?
Nē, tas ir likumsakarīgi. Mans komandas biedrs pērn uzvarēja Anglijas čempionātā junioriem, bet es - MX2 klasē. Vēl viens braucējs pērn parasti bija aiz manis. Saprotams, ka viņi koncentrēsies uz spēcīgāko braucēju komandā. Līgumā tas nav noteikts, bet sarunās man teica, ka rēķinās ar mani kā vadošo braucēju un ka man jāpalīdz progresēt komandas biedram.
Pēc kādas sistēmas ir līguma finansiālā puse? Tev maksā konstantu summu, par izcīnīto vietu, par sacensībām?
Anglijā ir visādas sistēmas: gan bonusi, gan algas. Mana līguma nosacījumi lai paliek pie manis (smejas)!
Kāpēc starpsezonā mainīji komandas?
Mana vecā komanda ir labākā, kādā esmu bijis. Diemžēl šajā sporta veidā nav tā, ka sportists izvēlas sev komandu, kurā startēs. Protams, vislabākie to dara, bet man diemžēl tā nav. Vecā komanda vairs nevēlējās mani paturēt. Šķīrāmies draudzīgi, jo man ar viņiem taču bija vislabākie rezultāti!
Kāpēc Anglijas čempionātā tu startē MX2 klasē?
Pagājušajā gadā komanda vēlējās uzvarēt MXGP un MX2 klasē, man tika otrā no tām. Es savu uzdevumu īstenoju, bet MXGP klasē mans komandas biedrs guva traumu, tāpēc nekas nesanāca. Es pusi sezonas cīnījos ar savām kļūdām. Pērn varēju uzvarēt, arī ar vienu roku braucot (smejas). Daudz muļķīgu kļūdu no manas puses deva iespēju konkurentam apostīt līdera statusa gaisu, bet tas arī bija viss.
Kas tev pašam ir jāizdara, lai spertu nākamos soļus motokrosa karjerā?
Ja es to zinātu, jau sen būtu izdarījis (smejas)! Jābūt pareizajiem cilvēkiem apkārt jau no bērnības, jābūt talantam, neatlaidībai, mērķtiecībai.
Tas viss tev taču ir?!
Ir, bet vienmēr var labāk. Varbūt tieši tā «mazliet labāk» man arī pietrūkst.
No daudziem avotiem esmu dzirdējis, ka Latvijas izlasē Nāciju kausam ir bardaks.
Pirmkārt, liels paldies Salvim Freimanim un viņa komandai par lieliski noorganizēto Nāciju motokrosu Ķegumā. Tās ir visaugstākā līmeņa sacensības, ko Latvija pagājušajā gadā uzņēma. Taču Latvijas motokrosā ir viena ļoti liela problēma - izlasi Nāciju kausam vadīja... teikšu, kā ir, mazliet pamuļķis. Pēc veiksmīgi aizvadītajām sacensībām un visām intervijām Jānis Kempels man nākamajā dienā atsūtīja e-pastu, rakstot, ka nav apmierināts ar to, kā es nostartēju un kā uzvedos Nāciju kausa laikā, tāpēc neizmaksās man solīto naudu. Pirms tam viņš bija izveidojis Latvijas komandai formastērpus. Mums katram ir savi individuālie sponsoru līgumi. Es nedrīkstu startēt tērpā ar citu sponsoru zīmēm. Viņš man teica, ka es neko nesaprotot no līgumiem. Man komanda nemaz nedotu tehniku, ar ko braukt, ja nebūtu viņu atbalstītāju reklāmas uz tās. Viņš atkal kaut ko uztaisīja, manus sponsorus saliekot nepareizās krāsās. Nosūtīju savai komandai viņa maketiņu, pārtaisījām atbilstoši mūsu vajadzībām un startējām ar to. Bija daudz sīkumu, ko tas cilvēks gribēja izdarīt absolūtā pretrunā ar visu kārtību, kāda ir motokrosā.
Vai tad ar Motosporta federāciju nevarēja to izrunāt, lai kaut ko mainītu?
Tur arī bija mazliet haoss. Cik zinu, viņu ievēlēja par Nāciju motokrosa Latvijas komandas vadītāju uz trim gadiem. Motosporta federācija zināja situāciju, taču neko izdarīt nevarēja. Pēc sacensībām Ķegumā, kad visi sēdējām pie viena galda, viņš teica, ka aiziet no motosporta pavisam. Toreiz nosmējos, jo zinu, ka tie ir meli. Tagad viņš darbojas Ķeguma trases sakarā, viņa dēls arī motokrosā lien, šogad viņš ir junioru pasaules nāciju izlases galvenais cilvēks, un es jūtu līdzi junioriem, jo ļoti labi zinu, kādas problēmas viņiem radīsies. Es toreiz sev apsolīju, ka nebraukšu Nāciju motokrosā, kamēr viņš jebkādā veidā būs saistīts ar mūsu komandu. Viņš man arī iepriekš vairākkārt ir izteicis ultimātus - vai nu es pieņemu viņa noteikumus, vai arī komandā nebūšu. Uzskatu, ka valsts atbalstītai komandai jāstartē spēcīgākajā sastāvā, un, objektīvi vērtējot, es pēdējos gados biju spēcīgākais Latvijas pārstāvis.
Kādi Latvijā ir apstākļi motokrosam?
Es uzskatu, ka mums ir ļoti labas trases, turklāt to ir pietiekami daudz. Piemēram, Anglijā, Nīderlandē arī ir amatieru būvētas trases, taču tur lēcienos atraujies virs zemes varbūt 20 centimetrus. Latvijā pat amatieru trasēs ir kārtīgi lēcieni. Mums ir interesantas trases. Arī sacensību seriāli mums uz vietas ir ļoti labi.
Padalies savos iespaidos par mūsu jauno motokrosa talantu Paulu Jonasu!
Viņam ir viss nepieciešamais! Man ir liels prieks, ka Latvijai ir tāds perspektīvs puisis, kurš jau tagad cīnās par tik augstām vietām.
Tu arī biji pasaules junioru čempions. Kāpēc tev pēc tā panākuma neizdevās iekārtoties tikpat labā komandā kā Paulam?
Tajā laikā KTM rūpnīcas komanda vēl nestrādāja nākotnei - tikai tagad un uzreiz. Kad es triumfēju junioros, mani apsveica un teica, lai strādāju tālāk. Paulam ar to mazliet ir paveicies, jo Kristers Serģis, kurš ir saistīts ar KTM, jau tad, kad Pauls vēl bija tikai bērns, informēja KTM par viņu. Viņš neapšaubāmi ir arī talantīgs, ļoti daudz strādā, viņš ir pelnījis, ka viņam viss tā sakrīt.