Nav motivācijas
Eiropas valstis ir apņēmušās līdz 2020. gadam priekšlaicīgi mācības pārtraukušo jauniešu proporciju samazināt līdz mazāk nekā 10%. Patlaban no ES valstīm sliktākā situācija ir Maltā, Portugālē un Spānijā, kur mācības pamet pat 20% jauniešu. Latvijas 8,5% ir arī zemāks par ES vidējo - 11,2%, turklāt kopš 2008. gada pie mums rezultāti uzlabojušies par septiņiem procentpunktiem. Atšķirības gan ir reģionālajā griezumā. 2014. gadā laukos mācības pārtrauca 11,7%, bet pilsētās - 6,6% jauniešu. Arī starp zēniem un meitenēm atšķirības ir lielas. 18-24 gadus jauno sieviešu vidū ātrāk skolu pamet aptuveni 5,1% meiteņu, vīriešu vidū - 11,7%.
Lai noskaidrotu iemeslus, kāpēc jaunieši pārtrauc mācīties, Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pasūtījusi pētījumu. Tas rāda, ka 77% jauniešu vecumā no 15 līdz 20 gadiem ir pabeiguši 9. klasi, bet nav turpinājuši mācības, savukārt 23% pārtraukuši mācības, nepabeidzot pat pamatskolu. Īpaši aktuāla problēma ir pamatskolas pēdējās klasēs: 8. klasē uz skolu vairs nav gājuši 39% no tiem skolēniem, kuri pamatskolu tā arī nepabeidza.
Pētījumā secināts, ka vienu visbūtiskāko faktoru, kāpēc mācības pārtrauktas, nosaukt nevar, taču populārākie iemesli ir nepatika mācīties, neieinteresētība konkrētos mācību priekšmetos, pārāk liela slodze, mācību kavējumi, vēlme sākt strādāt, veselības problēmas un grūtniecība. Tas nozīmē, ka, pēc jauniešu teiktā, visbiežāk problēmas ir saistītas ar mācību darbu. Pētījumā gan arī parādās, ka tikai 12% zēnu un 21% meiteņu nav bijuši stundu kavējumi. Turklāt kaut ko mainīt trūcis motivācijas. To atzinusi aptuveni trešdaļa aptaujāto. Tāpat minēto iemeslu vidū parādās arī finansiāli apsvērumi. Rīgā dzīvojošie jaunieši biežāk norādījuši, ka mācību pamešanas iemesls bijis naudas trūkums pārtikai un iztikai. Turklāt trešdaļa savu izvēli nav ar kādu apsprieduši.
Ja paskatās, kas noticis ar šiem jauniešiem pēc tam, secināms, ka vairākums no viņiem nav nedz pastāvīgi nodarbināti, nedz piedalās kādā izglītības vai apmācību aktivitātē. Trešdaļa nav nemaz strādājuši, aptuveni piektā daļa strādā algotu darbu, savukārt pārējiem ir nepilna slodze vai iespēja piestrādāt sezonas darbos. Katrs piektais plāno pārcelties uz dzīvi ārpus Latvijas, visbiežāk - Lielbritāniju.
Pozitīvs aspekts gan ir tas, ka 65% aptaujā apgalvojuši, ka tuvāko divu līdz trīs gadu laikā varētu atsākt mācības, noteikti to plāno darīt gan tikai nepilna trešdaļa. Tajā pašā laikā 34% novērtē, ka mācības neatsāks.
Centrā prevencija
Ko darīt, lai skolēni šādās situācijās nenonāktu? Kā Dienai stāsta IZM Izglītības departamenta direktore Evija Papule, uzmanību plānots koncentrēt uz tiem jauniešiem, kuri vēl ir izglītības sistēmā, bet pastāv risks, ka viņi mācības varētu pārtraukt. Tam šogad plānots piesaistīt arī Eiropas struktūrfondu līdzekļus. Koncentrēšanās uz profilaksi saistīta arī ar to, ka Latvijas situācija tomēr ir samērā laba.
Tomēr paredzēta virkne pasākumu, kas vērsti uz riska grupām. Jau iepriekš bijusi līdzīga prakse šiem bērniem piesaistīt atbalsta personālu - sociālo pedagogu, psihologu, ja nepieciešams - bāriņtiesu un pašvaldības policiju. Labs piemērs ir Liepāja, kur, iesaistot visus šos dienestus, izdevies konkrētiem bērniem sniegt vajadzīgo palīdzību. Tam būtu jābūt pašvaldības, ne tikai skolas jautājumam, atzīmē E. Papule. Jaunums varētu būt jaunatnes nevalstisko organizāciju piesaiste. Savā ziņā, veicot mentora darbu, tās varētu mēģināt šo skolēnu grupu iesaistīt dažādās aktivitātēs un veicināt viņu atgriešanos skolā. Atbalsts paredzēts arī, lai novērstu finansiālās problēmas, piemēram, apmaksājot bērnu nokļūšanu skolā vai samaksājot par dienesta viesnīcu un ēdināšanu.
Tikmēr Izglītības kvalitātes valsts dienestā Dienai uzsver stundu kavējumus. Jau līdz šim dienests divus gadus ir apkopojis datus par situāciju un skolu un pašvaldību rīcību šajā jomā. Tagad atlicis pilnveidot sistēmu, lai šādas situācijas novērstu.
Jāmaina pieeja
Savukārt, kamēr ministrijā runā par atbalsta personāla iesaisti, izglītības eksperte Zane Oliņa uzskata, ka, pirmkārt, pašos pamatos jāmainās mācīšanas pieejai un klases darba organizācijai. «Absolūti kritisks ir jautājums, kas tajā klasē notiek. Kāda ir skolotāja mācīšanas pieeja. Mācībām jāmainās no pamata metodes, kad skolotājs ir priekšā, visi klausās, visi reizē vienā tempā pilda uzdevumus, uz nodarbībām, kur bērni paralēli strādā pie dažādiem uzdevumiem, iespējami atšķirīgā tempā - grupās, individuāli, ar uzsvaru uz prasmju apguvi ilgtermiņā, iedziļināšanos, iespējām savas prasmes demonstrēt dažādos veidos. Tieši šī pieeja mācīšanai un gaidas par to, ka visiem viss jādara vienādi, ir pašos pamatos problēmai, ar kuras sekām mēs cīnāmies,» saka eksperte.
Otrkārt, problēmas saistītas ar nekorektu izpratni par vienlīdzīgumu kā principu. Attiecīgi katram bērnam jānodrošina vienlīdzīgas, nevis vienādas iespējas uz kvalitatīvu izglītību - mērķus izvirza visiem līdzīgus, augstus, bet ceļš, kā tos sasniegt, var būt katram atšķirīgs. Vienam vajadzīgs vairāk laika, citam lielāks emocionālais atbalsts, vēl citam jāapgūst kāda konkrēta tehniska prasme vai nepieciešama kāda palīgierīce. Tāpat problēmas ir ar finansējumu un zināšanām, lai sniegtu atbalstu skolēnam. Turklāt nevajadzētu no «augšas» noteikt, kā skolām šai problēmai izmantot resursus, piemēram, nosakot konkrētu likmju skaitu skolotāja palīgam, atzīmē Z. Oliņa.