Aicinām arī lasītājus sūtīt savas atmiņas par Tautas frontes dibināšanu.
Tev tāds ļoti latvisks vārds - Dzintars. Uzreiz asociācijas - Dzintarjūra… Kā tu domā - vai vārdam vispār ir kāda nozīme cilvēka dzīvē, tautas dzīvē?
Ir ļoti vienkārši atbildēt, kāpēc vecāki tādu vārdu izvēlējās. Mans tēvs meklēja dzintaru jūras krastā, viņš gatavoja rotaslietas. Es esmu ventspilnieks. Un acīmredzot viņš bija tas, kurš šo vārdu izvēlējās. Tanī laikā tas bija vārds, ko lietoja ļoti daudzos veidos. Deputāta darbā man bija tāds gadījums - jauns puisis uzrakstīja vēstuli, ka viņu sauc Dzintars, bet viņš jutās diezgan nelaimīgs ar šo vārdu, jo skolā viņu bija apcēluši, saukuši par Dzintara sieriņu, vēl kaut kā tamlīdzīgi. Uzrakstīju viņam atbildi, ka, neskatoties uz to, ka Dzintars ir gan kurpju smēre, gan slēpju firma, gan laivu ražotāju firma, gan siers, gan daudz kas cits, Dzintars ir latvisks un, manuprāt, spēcīgs vārds. Pēc tam es nejauši satiku viņa vecomammu, kas man pastāstīja, ka puisis bijis ļoti priecīgs, ka viņam deputāts atbildējis. Varētu teikt, ka priekš valsts varbūt tāds maznozīmīgs jautājums, bet vienam cilvēkam tas bija būtisks. Viņš juties daudz labāk pēc atbildes saņemšanas, un man par to bija patiess prieks.
Vārdam mūsu tautas vēsturē vispār ir ļoti liela nozīme. Varbūt tam bija nozīme arī tajos gados, kad tieši neko nevarēja pateikt, bet tikai zemtekstos - ar dažādu kombināciju salikumu, ar ritmu varēja pateikt gan literāti, gan arī mēs paši ar anekdošu starpniecību.
Es ilgus gadus dzīvoju laikā, kad dzīve sastāvēja no nepārtrauktiem zemtekstiem. Tie bija literatūrā, teātrī, zemteksti bija manā tiešajā darbā. Es strādāju par skolotāju un diezgan nepārprotami skolniekiem liku manīt diezgan daudz no tā, par ko tajā laikā nedrīkstēja runāt.
Cilvēkam vienmēr ir iespēja pateikt vienu vārdu vai otru, tāpat nekad nav tā, ka ir tikai viens ceļš. Ir vismaz divi ceļi vai divas izvēles un varbūt pat vairāk. Kāds bija tavs ceļš līdz 4. maijam?
Tas ceļš bija tāds kā daudziem. Kopš sevi atceros no apzinīga vecuma, es īstenībā neieredzēju to valsti, kurā dzīvoju. Atceros, kad sāka televīzijā raidīt hokeju, nekad nejutu līdzi Padomju Savienības komandai. Lai gan mani vecāki, protams, izvairījās par daudz ko runāt, zināju, ka manu vectēvu 1941. gadā izsūtīja un nošāva. Un tāpēc arī tā bija mana apzināta izvēle, tikko tas kļuva iespējams, iesaistīties aktīvajā politikā. Mana darbība plašākā sabiedrībā sākās ar to, ka biju ģeogrāfijas skolotājs un padomju laikā skolās faktiski nemācīja Latvijas ģeogrāfiju. Lai pasauli iepazītu, manuprāt, ir jāvalda principam - no tuvākā uz tālāko. Daudziem Latvija, jo īpaši iebraucējiem, tanī laikā bija sveša zeme. Viņiem bija tikai dzīvoklis, aiz kura sākas sveša zeme, jo tanī pašā ģeogrāfijā, ja mācīja par upi, tad pirmā upe bija Volga un tā tālāk.
Es biju viens no tiem, kas uzsāka kampaņu, lai skolās mācītu arī Latvijas ģeogrāfiju, kuru tad jau mācīja, ja nemaldos, kādas padsmit stundas, kas bija ārkārtīgi maz, un es arī uzrakstīju nelielu mācību grāmatu par Latvijas fizisko ģeogrāfiju. Iesaistījos Izglītības biedrībā, kas arī centās kaut ko mainīt Latvijas izglītības sistēmā. Biju viens no pirmajiem, kas savā darbavietā iesaistījās Tautas frontē un vadīju Tautas frontes nodaļu.
Man tajā laikā bija jāizšķiras. Ja nemaldos, tas bija 1988. gads un mani aicināja strādāt universitātē, Ģeogrāfijas fakultātē. Līdz tam strādāju skolā. Un tanī pašā laikā mani uzaicināja strādāt Tautas frontē Izglītības komitejā kā atbrīvotam darbiniekam. Mani uzaicināja Vilis Seleckis, kas arī strādāja Tautas frontē. Bija jāizšķiras - iet pa akadēmisko ceļu vai iesaistīties politikā. Un es izvēlējos politiku.
Kāds bija šis sākums? Cik liela loma bija tieši tam, ka veidojās pirmās struktūras, kas sāka organizēt visus procesus?
Gribēšana jau bija daudzos, bet, protams, bija ļoti svarīgi, ka bija cilvēki, kas nebaidījās un kas bija pirmie, kuri uzņēmās iniciatīvu, jo tajā laikā tas bija zināms risks. Es nebiju pirmā līmeņa figūra Tautas frontē, bet darīju darbu, ko man uzticēja, pēc labākās pārliecības. Tā mana aktīvā darbošanās Tautas frontē bija pamats arī tam, ka mani uzaicināja kandidēt Augstākās padomes vēlēšanās. Un tas bija saistīts, protams, ar to, ka biju skolotājs. Biju ilgāku laiku strādājis Pārdaugavā, toreiz Ļeņingradas rajonā, tagad Kurzemes priekšpilsētā, kas bija tas sarkanākais Rīgas rajons. Tā procedūra, lai varētu nonākt līdz kandidāta statusam, bija diezgan sarežģīta. Bet, tā kā es tur ilgāku laiku biju strādājis par skolotāju, man apkārtnē bija ļoti daudz cilvēku, kuri mani pazina. Tie bija pirmām kārtām bērnu vecāki. Izvērtējot visas iespējas, tad arī mani nominēja kā Tautas frontes kandidātu Augstākās padomes vēlēšanās. Protams, izredzes jau nebija sevišķi spožas, jo tanī rajonā, kurā es balotējos, latviešu bija tikai, ja nemaldos, 35 procenti. Tur netālu bija vairākas lielas kara rūpnīcas. Bet, pateicoties ļoti daudzu cilvēku atbalstam un ārkārtīgi enerģiskai darbībai kampaņas laikā, viss izdevās. Par to var pat stāstīt visādus anekdotiskus gadījumus. Nu, piemēram, lai varētu tapt izvirzīts, bija jāsavāc noteikts balsu skaits tā saucamajās vēlētāju sapulcēs. Lai fiziski iekļūtu kara rūpnīcas strādājošo, ja nemaldos, tur strādāja tikai četri latvieši, strādnieku sapulcē, kura ļoti viltīgi bija noorganizēta pulksten septiņos no rīta, man iedeva strādnieka drēbes. Vēl bija tumšs. Es pārģērbos strādnieka drēbēs, žogā bija caurums, pa kuru mani ielaida un ieveda iekšā, nosēdināja zāles pašās beigās. Bija ārkārtīgi liels pārsteiguma moments, kad tas viens kandidāts - atvaļināts padomju armijas virsnieks, jurists - bija savu programmu izstāstījis un sapulces vadība uzdeva formālu jautājumu, vai ir vēl kāds kandidāts. Mans atbalstītājs - viens no tiem četriem latviešiem - piecēlās un teica: «Jā, ir vēl viens kandidāts.» Izskatījās tā, ka sapulces vadība novelsies no krēsla. Es diezgan veiksmīgi uzstājos, tiem krieviņiem patika tas, ko es teicu, un beigās visas kampaņas rezultāts bija tāds, ka mans konkurents nesavāca pietiekamu balsu skaitu, lai varētu vispār piedalīties vēlēšanās. Es paliku viens pats, un tad jau, protams, bija vienkāršāk tapt ievēlētam.
Tas un daudzas lietas, kas tajā laikā notika, šodien atgādina neiespējamo misiju. Bet ticība neizbēgamajai uzvarai jeb neatkarības sagaidīšanai bija liela, tā palīdzēja pārvarēt visas bailes. Viena lieta runāt latviešiem, bet cita - krieviskajai auditorijai.
Es izdarīju to, kas, manuprāt, vispār robežojās ar cilvēka iespējām. Es fiziski apmeklēju apmēram kādus… starp diviem un trim tūkstošiem dzīvokļu. Iedomājieties!…. Staigāju no rīta līdz vakaram. Protams, negāju dzīvokļos, kur varēja redzēt, ka dzīvo latvieši, kur ir latviešu uzvārdi, jo latvieši jau 95 procentos, es domāju, ka pat vairāk, balsoja par Tautas fronti. Tajā laikā bija viena krievu skola, kurai bija jumts iebrucis un bērni vairs nevarēja tur mācīties. Es teicu, ka vācu parakstus, ka atbalstīšu šo skolu. Bet tanī pašā laikā bija arī atsevišķi gadījumi, kur man bija jāapsēžas pie galda, kur man bija jāiedzer. Atceros, ka vienā dārzeņu veikalā Slokas ielā bija krievietes pārdevējas. Viņas bija sarīkojušas ballīti. Es, protams, dabūju ar viņām iedzert. Tas beidzās ar dejām, un tad atnāca kaut kāds brūtgāns tai vienai pārdevējai un es vēl beigās dabūju mukt no ballītes. Pēc tam viņas reiz satiku, un viņas labi to gadījumu atcerējās. Tā ka situācijas bija ļoti dažādas, neordināras, un ar tām vēlēšanu kampaņām, kas notiek šodien dažādu partiju starpā, tās nav salīdzināmas lietas, jo tur bija - vai nu mēs uzvarēsim un brīvību atgūsim, vai - ne. Tas ir pavisam cita kalibra jautājums, nekā tas ir šodien, kad katra partija aizstāv savu programmu un cīnās par savu vietu.
Acīmredzot tie bija būtībā ne tikai latviešu nācijas, tie bija visu šeit dzīvojošo cilvēku eksistences jautājumi.
Komunismu jau neieredzēja ne tikai latvieši. Protams, latviešiem tas bija noteikti savādāk, jo latvieši alka atgūt savu valstiskumu un atgūt savu valodu. Bet arī ļoti daudzi cittautieši, it īpaši izglītotu cilvēku vidū, to sistēmu neieredzēja un vēlējās dzīvi mainīt.
Vai tu atceries, kā sagaidīji vēlēšanu rezultātus? Kādas bija sajūtas, kad bija skaidrs, ka Tautas fronte uzvarējusi?
Es, protams, tāpat kā mani domubiedri ticēju, ka mēs esam vinnējuši, bet tādas simtprocentīgas garantijas, ka kāds varētu varbūt tikt ietekmēts vai kā, tanī brīdī, kad beidzās vēlēšanas, nebija. Turklāt tad jau vēl sekoja vēlēšanu otrā kārta, jo daļa deputātu pirmajā kārtā netika ievēlēti. Tā simtprocentīgā pārliecība, ka viss būs kārtībā, bija tad, kad mēs 4. maijā nobalsojām par Neatkarības deklarāciju.
Kā tev atnāca 4. maija rīts?
Es bez saviļņojuma nevaru runāt par šīm lietām. Tā bija lielākā diena manā mūžā. Nevar būt lielākas dienas, kā balsot par savas valsts neatkarību, par savas tautas neatkarību. Ģimene, visi draugi, darba biedri, bijušie darba biedri… visi, protams, juta līdzi un bija sajūsmā. Tā sajūta jau bija ārkārtīgi pacilājoša un vārdos neaprakstāma. Protams, tanī pašā laikā mēs jau apzinājāmies, ka līdz reālai neatkarībai vēl ir tāls ceļš ejams.