Pirms spēles Latvijas izlases treneru korpuss nolēma veikt dažas izmaiņas sastāvā. Edgara Siksnas pārcelšana uz septītā aizsarga lomu un Ginta Meijas novirzīšana viņam ērtākajā malā, nevis centrā laikam jau apliecina, ka treneru ieceres pirms čempionāta attiecībā uz abiem nav īstenojušās. Siksnas labo nūjas satvērienu bija paredzēts izmantot skaitliskā vairākuma pirmajā brigādē, taču pirmajos mačos viņa sniegums neattaisnoja cerības. Ar labu piespēli apveltītu aizsargu trūkumu Latvijas izlasē treneri lūkoja atrisināt ar ceturto uzbrucēju skaitliskā vairākuma brigādē. Kad pirmā perioda vidū Latvijai bija iespēja 53 sekundes spēlēt piecatā pret trim, Ro-nalds Ķēniņš ieņēma aizsarga pozīciju. Tomēr ne viņa, ne Roberta Bukarta piespēles Kasparam Daugaviņam nebija pietiekami precīzas un ērtas, lai Latvijas izlases kapteinis varētu nekavējoties triekt ripu Reto Berras vārtos.
Pirms spēles Latvijas izlases trenera asistents Kārlis Zirnis norādīja, ka skaitliskajā mazākumā galvenais ir uzmanīt Šveices izlases 22. numuru Nino Nīderreiteru, caur kuru šveicieši cenšas realizēt vairākumu. Latvijas izlases aizsargiem bija sevišķi jāuzmana Šveices rezultatīvākais uzbrucējs, bet uzbrucējiem bija jācenšas kavēt piespēli Nīderreiteram. Diemžēl treneru norādes palika ģērbtuvēs, un tieši tādā veidā šveicieši arī iemeta pirmo un otro ripu.
Par spēli mazākumā Latvijas hokejisti no treneriem droši vien būs saņēmuši rājienu, bet par skaitlisko vairākumu - uzslavas, kuras pēc mača latviešiem bārstīja arī Fišers. Šveicei pirms spēles bija slikta statistika skaitliskajā mazākumā (50%). Zirnis norādīja, ka šveicieši mazākumā ir pārāk pasīvi un mūsu hokejistiem jālien vārtu priekšā, nevis ap tiem, kā tas notika mačā ar Krieviju. Tieši tādā veidā pie diviem vārtu guvumiem tika Miķelis Rēdlihs - nebūt ne tas augumā raženākais uzbrucējs, kam būtu jābūt vārtu priekšā.
Miķelis Rēdlihs gan spēli nepabeidza savainojuma dēļ. Pēc mača vēl nebija zināms, cik nopietna ir kājas trauma. Rēdlihs tiktāl ir Latvijas rezultatīvākais spēlētājs turnīrā, un viņa zaudēšana maksātu dārgi. Turklāt tas arī izjauktu vienīgo maiņu, kas stabili un regulāri krāj rezultativitātes punktus.
Novelt visu uz veiksmes novēršanos vien šajā zaudējumā būtu muļķīgi, zinot, ka Latvijas izlase divus no saviem vārtiem guva faktiski ar pretinieku nūjām. Nav saprotams, kāpēc otrdien spēlējošā Šveice pat trešajā periodā bija aktīvāka, ātrāka un agresīvāka par savu pretinieku, kas iepriekšējā dienā atpūtās, turklāt tika pieļauts pārāk daudz kļūdu. Robertam Bukartam liktenīgajā piektajā vārtu zaudējumā bija jāizraida ripa ārā no zonas, Ronaldam Ķēniņam bija jābloķē šveiciešu metiens ceturtajos vārtos, uzbrucējs pats to apzinājās. Edgaram Masaļskim droši vien bija jānotver pāris ripu vairāk.