Veicināšanas balvas - Aleksejam Rutkovskim, Genādijam Zaļeskim un Aivim Grīslim (RTU). «Maģistru grupā biju vienīgā meitene ar bioloģisku tēmu, pārējie bija puiši ar tehniskiem un elektroniskiem darbiem,» Ilze smaida. Parunāties ar konkurentiem gan bijis ļoti interesanti, tāpat arī padiskutēt ar konkursa žūriju - tas ļāvis uz savas tēmas izpēti, ko Ilze nu turpina doktorantūrā, palūkoties ar svaigu skatu.
Kā noķert bioūdeņradi
Sīmensa balvu piešķir studentiem, kas pievērsušies elektrotehnikai, enerģētikai, elektronikai, automātikai, transporta sistēmām vai medicīnas inženierijai. Arī Ilze nav gluži «tīra» bioloģe. Viņa pēta, kā no baktērijām iegūt, uzkrāt un izmantot ūdeņradi, kas ir daudz ietilpīgāks enerģijas nesējs nekā, piemēram, benzīns. «Katrai sevi cienošai autokompānijai jau ir izstrādāts savs auto modelis, kas brauc ar elektroķīmisku kurināmā šūnu, kur, pievadot ūdeņradi un skābekli, tiek ražota elektrība,» Ilze stāsta. Patlaban ūdeņradi iegūst lielākoties dabai nedraudzīgā veidā, izdalot daudz CO2, vai ķīmiski, kas savukārt prasa neefektīvi daudz enerģijas. Ilzes darbs vērpjas ap to, kā ūdeņradi iegūt no baktērijām, kurām tas ir dabisks fermentācijas procesa galaprodukts. «Atliek radīt mikroorganismiem labvēlīgus apstākļus un šo ūdeņradi noķert,» Ilze saka, tomēr skaidro, ka tik vienkārši nav - dabā ūdeņradis riņķī nemētājas, jo to «pārtver» citas baktērijas un tas viegli iesaistās ķīmiskos savienojumos.
Ilze eksperimentējot meklē veidus, kā bioūdeņradi iegūt lielākā apjomā, lētāk, efektīvāk. Pasaulē šīs enerģētiskās alternatīvas izpēte patlaban vēl tikai attīstās, taču dara to «burtiski pa stundām», turklāt tiek devīgi finansēta, tāpēc Ilzei būt starp šīs jomas pirmo soļu spērējiem Latvijā esot ļoti interesanti. Viņa atklāj, ka jau radušās zaļas idejas par sadarbību ar ražotnēm, kur baktērijas var barot ar atkritumvielām (piemēram, piena sūkalām pienrūpniecībā vai glicerīnu biodegvielas ražošanā), bet to izdalīto bioūdeņradi izmantot rūpnīcas iekārtu darbināšanai.
Dzīvība tuvāka
Ilze baktērijas audzē un pēta gan LU Cietvielu fizikas institūtā, kur strādā kā inženiere, gan LU Bioloģijas fakultātē, kur kā doktorante arī vada studentu kursa darbus un lasa lekcijas. Viņa gan atzīst, ka brīvi un labi jūtas ne tikai akadēmiskā vidē. Pirmais darbs bijis Latvijas Zinātņu akadēmijā, kur viņa palīdzēja ar zinātnieku saziņu saistītos uzdevumos. Ilzes CV atrodams arī tāds «izlēciens» kā komunikācijas asistentes amats Eiropas Komisijas pārstāvniecībā Latvijā. «Man patīk komunicēt ar cilvēkiem, kaut ko organizēt. EK bija varena pieredze, man piedāvāja palikt ilgāk, virzīties tālāk uz darbu ES struktūrās, taču izšķīros par pētniecību un bioloģiju.» Savu patiku pret komunikāciju Ilze nu izpauž Radio Naba autorraidījumā Zinātnes vārdā, kur kopā ar citiem LU studentiem iztaujā dažādu jomu pētniekus.
Studēt dabaszinātnes Ilze izšķīrās izaicinājuma dēļ. Viņa mācījās Rīgas Centra humanitārajā vidusskolā ar angļu valodas novirzienu, dabaszinības apguva virspusēji, taču ieinteresējās par anatomiju, pat apmeklēja kursus Rīgas Stradiņa universitātē. To, ka iestājās biologos, viņa ne brīdi nav nožēlojusi, jo esot traki aizraujoši. «Bioloģija - tas ir viss, kā mēs un pasaule ir uzbūvēta. Vienu brīdi gan domāju pāriet uz fiziku, bet tas dzīvais izrādījās tuvāks.» Par to Ilze pārliecinājusies Īslandē, kur ar EEZ stipendiju piecus mēnešus studējusi alternatīvās enerģijas. «Tur bija ļoti eksakta atmosfēra, ar inženieru piegājienu, taču pietrūka dzīvības elementa - baktēriju, par ko rūpēties. Tas, liekas, piedod lielāku jēgu,» Ilze atzīstas.
Gribas sadarboties
Reti kurš Latvijas zinātnieks kā sava darba mīnusu neminēs ilgtspējīgas domāšanas trūkumu valsts attieksmē pret zinātni, kā arī raustīšanos ar finansējumu. Arī Ilze saka to pašu, tomēr uz ārzemēm braukt negrib, turklāt ar entuziasmu inficējas no sava darba vadītāja profesora Indriķa Muižnieka. Eksperimenti dažkārt prasa pasēdēt laboratorijā arī naktīs, taču pētnieks savu laiku var plānot gana brīvi, lai darbs būtu efektīvs. Ilzei ir arī daudz hobiju: kopā ar vīru viņa dejo modernās dejas, šad tad pieslēdzas folkloras kopai, kur darbojusies kopš bērnības, organizē ballītes draugiem (roka tajā savulaik ievingrināta jau studentu pašpārvaldē), brauc ar sniegadēli, pamēģinājusi arī futbolu un paukošanu. «Zinātnieki nav sausiņi. Gribas izvēdināt galvu, citādi pazūd kritiskā pieeja savai idejai, vari pārdegt.»
Tomēr arī zinātne Ilzi uzlādē, jo tā ir nemitīga sekošana līdzi pasaulē izpētītajam, pašas ideju ģenerēšana, un aizrautīgā zinātnieku sabiedrības atmosfēra liek uz sadzīves nebūšanām raudzīties kā uz otršķirīgu lietu. «Zinātnē ir gan konkurence, gan kritika. Bet Latvijā gribētos lielāku sadarbību starp zinātniekiem, augstskolām. Es sevi nejūtu kā laboratorijas pelīti, kas čubinās tikai savā stūrītī, man liekas ļoti produktīvi, ja cilvēki var salikt kopā galvas, idejas, naudu, iekārtas un kopā izdarīt kaut ko lielāku nekā katrs atsevišķi.»