Vērojot, cik neiecietīgas ir attiecības koalīcijā (t. i., nav tikai publiskais teātris, kurā, priekškaram nolaižoties, lielie pretinieki draudzīgi triec jokus), nesaprotu šo gaisotni no pašu partneru interešu viedokļa. Citiem vārdiem sakot, neprasīsim neiespējamo - lai partijas saprastu, ka tik mazā populācijā tas ir bīstami. Runa ir par to, ka tik saindēta gaisotne nav nepieciešama - partijas var konkurēt un censties iekarot vēlētāju simpātijas arī bez tās.
Tālākais ir hipotētiska konstrukcija. Ja koalīcija jēdzīgi strādā un ir darbi, ar kuriem palepoties, nekas taču netraucē tos likt tieši savā paveiktā «sarakstā» - pat ja konkrētā ministrija ir cita koalīcijas partnera pārraudzībā. Mazliet smieklīga greznošanās ar svešām spalvām tā būtu, bet tad nu gan liela nelaime. Primāri taču, lai vispār būtu lauri, ar ko lepoties, - un tad jau var čiept svešus. Ciniski sakot, tālāk jau darba uzdevums partiju reklāmas guru.
Un otrādi. Ja lauru vispār nav, sākas nejēdzīga taisnošanās, ka mēs jau neko, partneri pie tā vainīgi, - kam galu galā tā īsti netic neviens. Turklāt pamatoti - kāpēc vēlētājam būtu jākavē laiks un regulāri jāsver, kurš un par cik «gramiem» vairāk vainīgs? Man nepatīk vispārinājumi kā tādi, bet šajā gadījumā īgnais apkopojums «valdība» ir leģitīms.
Vēlreiz. Nav runas par to, ka koalīcijas partijas nav konkurenti. Runa ir par to, ka tām ir jāspēj saskatīt, ka politika Latvijā neaprobežojas ar «rotaļām», kurš kuram šajā trijniekā sāpīgāk iespers. Var jau spert, bet - ieguvējs būs ne tik daudz brašais spērējs, bet, piemēram, Saskaņa. Politika ir politika, tāpēc Saskaņas ieguvumi arī nav kaut kāds metafiziska līmeņa ļaunums. Vienkārši koalīcijas partneru bezgalīgie manevri neko ilgtermiņā nedod šīm partijām pašām. Un atkal - ko te var pārmest vēlētājam? Kāpēc viņam jāizvēlas pēc kritērija «prasmīgākais kāpējs uz varžacīm», ja viņš var izvēlēties politisko grupu, kas mērķtiecīgi pozicionējas kā «darītāji, nevis runātāji» (tas, vai tēls atbilst realitātei, ir cits jautājums)? Arī tad, ja koalīcijas partiju savstarpējā apkarošanās netransformēsies papildu balsīs Saskaņai, tas var nozīmēt vēl lielāku vēlētāju apātiju un atsacīšanos piedalīties balsojumā vai arī stiprināt publikā vēlmi likt likmi uz kādu jaunu politisko projektu. Abos gadījumos tas trim koalīcijas partijām dzīvi tikai sarežģīs (cīņa par sarūkošu «laukumu»). Vai partiju lielie stratēģi un taktiķi var saņemties un paskatīties uz «lielāko bildi», kas, atkārtošos, nav tikai Vienotība, ZZS un Nacionālā apvienība? Vai arī ir tā sakāpis galvā, ka liekas «politika - tie esam mēs»?