Raugoties televīzijas ierakstos, kāds varbūt maldīgi domā, ka tikai tie ļaudis, kas bija pulcējušies Vecrīgā, kopā ar Augstākās padomes izveidotās balsu skaitīšanas komisijas vadītāju Induli Ozolu skaitīja katru «par» nobalsojušo. Taču nē. Saspringtās gaidas valdīja visur. Līdzi skaitīšana notika visur. Ļaužu pulciņi, sapulcējušies pie radioaparātiem kolhoza kantorī, gaida. Elektrovilcienos, šķiet, katrā vagonā ir kāds, kam līdzi ir ieslēgta radiola. Pavisam sveši cilvēki vienojas aplausos, kad no čerkstošā radioaparāta izskan: «Imants Ziedonis - par». I. Ziedoni pazīst ikviens, viņš izpildījis sev uzticēto misiju. Cilvēki vienojas smieklos, pat svilpienos, kad atskan: «Alfrēds Rubiks - balsojumā nepiedalās.» Visā vairāk nekā 64 tūkstošus kvadrātkilometru lielajā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas teritorijā gaiss trīs cerībās, nojausmā, ka notiek kaut kas neiedomājami, neatkārtojami brīnišķīgs.
Protams, taisnība ir juristiem un vēsturniekiem, kas norāda, ka līdz Latvijas Republikas neatkarībai vēl bija jāgaida vairāk nekā gads, ka tikai pēc 1991. gada augusta puča Latvijas brīvvalsts atdzima de facto un tika starptautiski atzīta de iure. Tomēr, iespējams, vēl lielāka taisnība ir tiem, kas saka, ka cilvēku sirdīs un prātos neatkarīgā Latvija no jauna piedzima tieši siltajā 1990. gada 4. maija novakarē.
138 deputātiem, kas pirms divdesmit gadiem balsoja par šo piedzimšanu, mandātu bija devuši viņu vēlētāji, kas demokrātiskās vēlēšanās bija uzticējuši šiem cilvēkiem būt par Likteņa roku, kas lemj veselas valsts, tautas likteni.
4. maijs bija pusgadsimtu lolota sapņa vainagojums. Jā, tieši tā. Sapnis par neatkarīgo Latvijas Republiku nepiedzima 1988. gada oktobrī, kad tika nodibināta Latvijas Tautas fronte, kas, uzvarot 1990. gada Augstākās padomes vēlēšanās, kļuva par instrumentu sapņa piepildījumam.
Šis sapnis tika rūpīgi glabāts pusgadsimtu. To loloja mežabrāļi Kurzemes mežu bunkuros, gaidot, kad Amerikas Savienotās Valstis un Anglija atsvabinās mazo Latviju no diženās PSRS dzelžainajiem apskāvieniem. Ar šo sapni cilvēki dzīvoja padomju lēģeros. Ar to dzīvoja un mira Gunārs Astra. Šī neticamā vīzija par savu Latviju ielauzās padomju blokmāju virtuvēs un komunālajos dzīvokļos, kur sprakstošos radioaparātos vakara stundās klausījās Brīvo Eiropu un Amerikas balsi.
Cerību uz neatkarīgo Latviju padomju oktobrēnu un pionieru sirdīs iedēstīja vecāki un vecvecāki, paslepus mācot Ļeņina mazbērniem Dievs, svētī Latviju. Tā līdz ar divām vecām karmīnsarkanām auduma strēmelēm tika rūpīgi glabāta kādas vecmāmuļas atvilktnē. Vakaros šī vecmāmuļa izvilka karmīnsarkanās auduma strēmeles no glabātavas un stāstīja: «Mazmeitiņ, ja šeit pa vidu iešūtu baltu svītru, tas būtu Latvijas karogs.» Vēl kādā ģimenē sapņa materiālais iemiesojums bija sudraba pieclatnieki. Tie daiļrunīgi apgāza padomju propagandas producētos mītus par atpalikušo valstiņu, apliecinot, ka Latvija reiz bijusi brīva, neatkarīga valsts, turīga valsts, kuras nauda bijusi no sudraba. Sapnis par savu valsti skanēja pie studentu ugunskuriem, izdziedot: «Laima, pār mums lemi! Dod mums mūsu zemi. Viena mēle, viena dvēsl'e, viena zeme mūsu!» Un tikai pēc tam nāca Radošo savienību plēnums un Latvijas Tautas fronte. Tikai pēc tam nāca zināšana par to, kā Molotova un Rībentropa pakta noslēdzēji sadalīja Eiropu, paslepus lemjot Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un citu valstu likteņus.
«Kaut pastalās, bet brīvā Latvijā!» tolaik mēdza skandināt. Jā, tie daudzie tūkstoši, kas glabāja sapni par brīvo Latviju, šķiet, nenojauta, cik grūti patiesībā ir nosargājams šāds dārgums. Nebija ne jausmas, ka var pienākt mirklis, kad mūsu pašu demokrātiskās vēlēšanās ievēlētie politiķi ļausies naudas un varas kārdinājumiem, ka tie apmiglos viņu acis. Nevienam pat prātā nenāca, ka pienāks brīdis, kad teiksim, ka šī valsts ir nozagta. Vai tas kaut vienu no neatkarības sapņa lolotājiem būtu mudinājis atteikties no šī sapņa? Nē, noteikti ne! Tas jāpatur prātā ikvienam, kas skeptiski sludina, ka 4. maijs nav viņa svētki.
Kāda amerikāņu politiķe reiz teikusi: «Demokrātija nav kaut kas tāds, kas jums ir. Tā ir kaut kas tāds, pie kā jūs allaž strādājat.»
Arī sava valsts, brīva, demokrātiska valsts nav kaut kas tāds, kas vienkārši ir. Tā ir kas tāds, ko mēs katru dienu veidojam. Dainis Īvāns, Anatolijs Gorbunovs un pārējie 136 Augstākās padomes deputāti bija Likteņa roka, kas pirms divdesmit gadiem mums uzdāvināja šo nenovērtējamo dāvanu - iespēju pašiem veidot savu valsti.