Izglītība Latvijā ir viena no bieži un emocionāli apspriestām tēmām, turklāt ne tikai jautājumi par skolotāju atalgojumu un t. s. mazo skolu likteni, bet arī izglītības saturs (ko un kā māca). Līdz ar to interesi pašsaprotami izraisa Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) sagatavotais Informatīvais ziņojums par veiktajiem un perspektīvā plānotajiem pasākumiem kompetenču pieejā veidota valsts pamatizglītības satura izstrādē un ieviešanā, kas nonācis valdības darba kārtībā (pieteikts Valsts sekretāru sanāksmei). Kopējais secinājums - IZM ieskatā lietas virzās pareizi. «Paradigmas maiņa» notiek, «radošums» tiek attīstīts, tradicionāli piesaukts naudas trūkums, bet ar to, kā smejies, nevienu nepārsteigsi.
Visvienkāršāk būtu secināt, ka IZM ierēdņi ir radījuši kārtējo «papīru», kurā vienīgais interesantais ir dažādie jaunvārdi (mani favorīti - «cilvēkorientēta izglītība», «procesorientēta pieeja», «kopveselums»). Ā, nu vēl nospraustie t. s. indikatīvie mērķi - piemēram, ka izglītojamo ar augstiem rezultātiem dabaszinātnēs īpatsvaram 2017. gadā jāsasniedz 5,5%, savukārt 2020. gadā astoņus procentus.
Ja neironizē, iespējams, lielākā problēma ir tā, ka izglītības saturs, izpratne par izglītības nozīmi un mērķiem tiek uzskatīts par IZM ekskluzīvu ietekmes lauciņu. Un ministrija - kā valsts iestādei pienākas - dara, ko var: cīnās par finansējumu, izstrādā metodoloģiskos materiālus utt. Savukārt sabiedrības lielākā daļa (tie, kuri nestrādā nozarē) vienalga šķobās: runas pareizas, bet rezultātu neesot.
Uzņēmēju organizācijas teiks, ka tās jau gadiem cenšas dot savu artavu, uzsverot un arī praktiski veicinot lielāku eksakto un dabaszinātņu lomu izglītības saturā. Tā ir, bet ar to nepietiek.
Ja sabiedrībā kopumā ir tik maza interese par kultūru un zinātni, ja bērni neviļus «mācās» no vecākiem paviršību informācijas iegūšanā («paldies» sociālajiem tīkliem un medijiem), IZM (arī Kultūras ministrijas) un pedagogu pūliņi gaidītos rezultātus nedos. Tā pat nav Latvijas problēma vien - arī valstīs ar daudz bagātīgāku finansējumu izglītībai ir nebeidzamas diskusijas par to, kāpēc gala «produkts» tik un tā izraisa smagas pārdomas. Elementāru spēju koncentrēties, izpratni par zināšanām kā vērtību, nevis tikai kā instrumentu materiālās labklājības un sociālā statusa nodrošināšanai utt. skola viena pati nevar iemācīt. Var ieviest jaunas apmācības formas, bet, ja, izejot ārpus mācību iestādes, cilvēks nonāk sabiedrībā, kas, rupji sakot, neapgrūtina sevi ar refleksiju, viņš objektīvi pieskaņojas kopējai gaisotnei.
Citiem vārdiem sakot, ja mēs zināšanas, to iegūšanu patiešām uzskatām par kaut ko ļoti svarīgu, tas nav atstājams nozares institūciju pārziņā vien. Zināšanas ir tikpat grūti definējamas kā dzīvesveids, bet to lielākoties mēs ietekmējam paši, nevis politiķi vai valsts pārvalde. Tas gan nenozīmē, ka pēdējie minētie var nodarboties ar blēņām.