Pirmkārt, tāpēc, ka beidzot ir likvidēta kaut daļa nevienlīdzības veselības aprūpē, kuras dēļ pacienti, kuriem bija noteikta viena un tā pati diagnoze, tika dalīti divās daļās. Daļa pacientu ar vienu vai otru vēža formu, kuriem slimība tika atklāta pirms 2013. gada 1. janvāra, individuālās kompensācijas kārtībā varēja saņemt jaunas, efektīvākas zāles, bet tie, kuriem slimība tika diagnosticēta pēc 2013. gada 1. janvāra, šādas zāles saņemt vairs nevarēja. Bezgala skumji, ka vairāki cilvēki šos lēmumus tā arī nesagaidīja, taču labi, ka vismaz tagad daļai vēl dzīvo pacientu ir cerība un pamats ticēt, ka valsts par viņiem rūpējas un vēlas mazināt līdzšinējo - netaisnīgo un nevienlīdzīgo - attieksmi.
Otrkārt, tāpēc, ka beidzot Nacionālā veselības dienesta pieņemtais lēmums «noliek lietas īstajā vietā» - proti, pirms diviem gadiem taupības apstākļos sāktā un divas reizes gadā īstenotā kompensējamo zāļu cenu «mazākuma solīšana» ir devusi tādu ietaupījumu kompensējamo zāļu budžetā, kas atļauj ne tikai apmaksāt zāles lielākam pacientu skaitam, bet arī ilgus gadus lietoto zāļu vietā finansēt efektīvākas un vieglāk lietojamas zāles, kurām ir mazāk blakņu un kuras pagarina mūža ilgumu, aizkavē audzēju attīstības tempus, uzlabo dzīves kvalitāti, tādējādi sekmējot Veselības ministrijas noteikto sabiedrības veselības mērķu sasniegšanu.
Neraugoties uz iebildēm, kas atrodamas nupat kā publiskotajā Valsts kontroles veiktajā kompensējamo zāļu saraksta izvērtējumā, tā ir viena no viscaurredzamākajām un izmaksu ziņā efektīvākajām veselības aprūpes jomām, kurā katram lēmumam un argumentam par zāļu klīnisko un izmaksu efektivitāti, iekļaušanu vai neiekļaušanu iespējams uzskatāmi izsekot. KZS ir skaidri norādīts, kādas zāles un kādā apjomā, par kādu summu un kādām slimībām kompensē. Lai cik tas reizēm sāpīgi ir zāļu ražotājiem, varu apgalvot, ka nodokļu maksātāju nauda ir izmantota izmaksu ziņā visefektīvākajā veidā.
Taču ietaupījumi, samazinot cenas, nav bezgalīgi, un naudas visām vajadzībām (it īpaši, ja to ir tik daudz) nepietiek. Joprojām pacientu līdzmaksājumi par daudzām diagnozēm kompensētajiem medikamentiem ir pārāk lieli, dažas slimības ir atstātas pabērna lomā, bet daļai pacientu pēc individuālās kompensācijas kārtības maiņas pieeja efektīvākām zālēm ir liegta vispār. Tāpēc lēmumu pieņēmējiem, spriežot par valsts līdzekļu piešķiršanu veselības jomai, vajadzētu primāri sakārtot vismaz vienas, t. i., zāļu kompensācijas jeb būtiskas ambulatorās aprūpes, sastāvdaļas finansējumu, lai NVD varētu spert nākamos ilgi gaidītos soļus un uzlabot KZS, piemēram, iekļaut tajā citas efektīvākas zāles, sākt ātrāku ārstēšanu HIV infekcijas gadījumā utt. Cik tas ir svarīgi, pamato fakts, ka valsts kompensējamie medikamenti 2013. gadā ir bijuši nepieciešami vairāk nekā 500 000 cilvēku jeb 25% Latvijas iedzīvotāju. Nākotnē, Latvijas iedzīvotājiem novecojot un palielinoties hronisko pacientu skaitam, šis skaitlis diemžēl tikai pieaugs.
*GlaxoSmithKline Latvia ārējo attiecību vadītāja