Nesen premjers, tiekoties ar ļaudīm Rēzeknes novadā un komentējot gatavošanos valsts simtgades atzīmēšanai, teica: «Kad ministrijas iesniedza priekšlikumus simtgades projektiem, tos vajadzēja publicēt kā vienu lielu anekdoti. Daudzi bija domājuši, ka jebkuru pasākumu varam nosaukt par simtgades sastāvdaļu un nākt pēc naudas. Ja mediji būtu tikuši pie šā saraksta, tad jums būtu ko publicēt nedēļu un smieties bez pārtraukuma.» (Citēts no www.zzs.lv) Visticamāk gan, ka lielās smiešanās vietā būtu liela dusmošanās, tomēr tas nebūtu tik svarīgi. Lai gan Kučinskis apgalvo, ka muļķības no naudas pieprasījumiem izsvītrotas un nav pamata viņa teikto apšaubīt, valdības vadītājs jāaicina šoreiz publikas nervu sistēmu nepažēlot un «šo sarakstu» publiskot. Jo tautai, kā saka, ir jāzina savi varoņi.
Proti, ja neesam deģenerāti, ir situācijas, kurās kaut instinktīvi atsakāmies no iespējas «uzvārīties». Pirmkārt, tās pašsaprotami ir situācijas, kas saistītas ar cilvēku ciešanām, bērnu veselību, sevi aizstāvēt un par sevi parūpēties nespējīgiem utt. Un, otrkārt, lai nu kādā «postmodernismā» dzīvojam, mēģināt iedzīvoties uz kaut ko tādu, par ko citi cilvēki ir cietuši, atdevuši dzīvību, ir vismaz bezgaumīgi. Turklāt simtgades gadījumā Kučinska pieminēto «varoņu» nekaunība tās izdošanās gadījumā nozīmētu arī kaitējumu pašai simtgades idejai, jo grūti būtu ko pārmest cilvēkiem, ja viņi, redzot, kam tikai simtgade kā piesegs netiek izmantota, novērstos arī no idejas.
Premjera teiktais arī nozīmē, ka kultūras ministrei jo uzmanīgāk jāseko tam simtgades plānošanas, gatavošanas un īstenošanas darbam, kas jau norit viņas pārraudzībā. Ir nācies uzklausīt dažādus pārmetumus Melbārdei, tomēr neviens neapšauba pašas ministres godprātīgumu un labos nodomus. Ministrijas interneta vietnē lasāmā «Latvijas valsts simtgades svinību sagatavošanas programma» ir, kā mūsdienās smalki saka, konceptuāls izklāsts, te nav ko pārmest. Vienkārši, paturot prātā Kučinska pausto un mūsu bāleliņu jau demonstrētās iemaņas «apgūt naudu», kur vien tas iespējams, ministrei ir jāspēj vajadzības gadījumā būt nepopulārai, ja tas palīdzēs turēt šāviena attālumā no simtgades budžeta profesionālos «projektu rakstītājus». Un tieši tāpēc, ka ieceru daudz, tas nebūs viegli. Piemēram, varu nojaust, ko ministre saprot ar sadaļā «Latvijas rotāšana» iekļauto «plānots sakārtot arī dažādus citus gan valsts, gan pašvaldību pārziņā esošus objektus, piemēram, ugunsdzēsēju depo stacijas, pasta ēkas, tramvaja līnijas» (11. lpp.), jo te runa ir par objektiem ar kultūrvēsturisku nozīmi, toties slikti paliek, prognozējot, kā to var interpretēt «naudas apguvēji».