Nesaprotu savus vienaudžus

Valmieras Drāmas teātris. Laura bijusi uz visām izrādēm, bet kļūt slavenai nav viņas mērķis. Lauru vairāk saista dramaturģija: «Ja cilvēks ir mērķtiecīgs un zina, ko vēlas, tad arī sasniegs savu mērķi. Talants nav galvenais, galvenais ir darbs. Jo vairāk strādāsi, pilnveidosi sevi, jo tālāk tiksi.»

Plus 22 grādi. Laurai patīk siltums, patīk oranžā krāsa, kas izstaro siltumu. Un zilā - cerību krāsa. Bet ziemā viņa brauc uz kalniem - slēpot, pikoties, tāpat vien šļūkāt.


«Materiālais nekad nav bijis galvenais. Jau kopš bērnības man ieaudzināts savā dzīvē darīt to, kas sirdij tuvs. Ja aiziešu uz inženieriem, varbūt tur vairāk maksās, bet tad visu savu dzīvi mocīšos - tam nesaskatu jēgu,» atzīst Laura.
Kad skumji, Laura pastaigājas vienatnē, izrunājas ar cilvēkiem, MP3 klausās savu mīļāko mūziku - Instrumentus, Astronautus, Coldplay, alternatīvo rokmūziku. «Jaunieši bieži krīt depresijā, dažiem pat tādas domas - kāpēc dzīvot, varbūt pašnāvību izdarīt... Domāju, tas tāpēc, ka pasaulē ir tik ļoti daudz lietu - šis patīk, tas patīk, kļūst grūti atrast sevi. Bet jāatrod sevī tas spēks, kāpēc dzīvot, tiekties uz augšu.»

To izsaka dvēsele, domā Laura. «Ja laba dvēsele, uz muguras var stiept kaut kartupeļu maisu, sievišķība nepazudīs. Tai nevajag ārišķīgus atribūtus. Tomēr tie laiki, kad sievietei bija jāstāv pie plīts un galvenais bija vīrietis, pagājuši. Mūsdienās abi var būt galvenie. Arī sieviete var daudz sasniegt šajā dzīvē.»



Lauru neraksturo lietas, vairāk sajūtas. «Draugiem tviterī prasīju, kas mani raksturo, viņi teica: papīrs, pildspalva un sarkana nagulaka! Un ritenis - ļoti daudz braukāju ar riteni, tas man dod brīvību.»


Pirmo naudiņu Laura nopelnījusi 13 gados, vasarā vākusi atkritumus, ravējusi dobes. Nopelnījusi 70 latu - tolaik ģimenei ar materiālajiem līdzekļiem neklājies viegli, par šo naudu viņa pati sevi nodrošinājusi skolai. Laurai neesot bail ne no kāda darba.


«Jau bērnībā teicu: man nekad nebūs bērnu, es neprecēšos, man nevajag visu to nastu, kas nāk līdzi. Gribu vienmēr būt brīva. Bet pagājušajā vasarā satiku vienu puisi, viņš saka, lai beidzu tā runāt, citādi tā arī notiks - nebūs bērnu, gribēšu es to vai nē. Tas man lika apdomāt: tagad varbūt tā jaunības trakulība, kad gribas brīvību, bet varbūt ap 30 gadiem iestāsies tukšums un gribēsies sev dvēseles radinieku. Esmu par precēšanos!»


Viskaitinošākais esot tas, ja skolotājs nepasniedz savu priekšmetu ar mīlestību. «Neko nevar iemācīt skolniekam, ja pats nemīli savu priekšmetu. Tas arī kaitina - daži skolotāji izvēlējušies profesiju, kurā nav atdeves no sirds.» Laurai mīļākais priekšmets ir kulturoloģija.

Laura krāj eņģelīšus - tie apliecinot ticību sev. «Dievs ir mīlestība. Dievs esam katrs mēs. Katrs pats savu likteni arī nosaka.»


Bērnībā mīļākais lācis Laurai bijis Pupsiks, kuram kāds norāvis galvu. Laura pārdzīvojusi, Pupsiku izmetusi miskastē un veselu dienu raudājusi. Pirms pieciem gadiem labākā draudzene Elīna uzdāvinājusi šo lāci. «Šis lācītis man kā Misteram Bīnam - visu laiku ir līdzi. Viņš ir mana uzticamības persona. Mans otrais es.»

Mandarīni ir mīļākie Lauras augļi. Tomēr no tiem viņai esot alerģija. «No mandarīniem man rodas izsitumi, dakteris aizliedza tos ēst. Bet es nevaru bez mandarīniem. Tie un piparkūkas man asociējas ar Ziemassvētkiem, kas ir mīļākie svētki gadā.»


Imants Ziedonis ir Lauras mīļākais rakstnieks, ļoti patīkot Epifānijas. «Kādu mēnesi pūlējos dabūt Ziedoņa mājas adresi - man ir dziļi dvēseliska nepieciešamība dzejniekam aizrakstīt vēstuli un pateikt PALDIES! Man šķiet, ka mēs Latvijā bieži nenovērtējam cilvēkus. Adresi jau dabūju - gaidu iedvesmu, rakstīšu.»