Valdības darba kārtībā (valsts sekretāru sanāksme 2. jūlijā) nonācis Kultūras ministrijas (KM) sagatavotais informatīvais ziņojums par to, kā 2012.-2014. gadā veicies ar Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādņu 2012.-2018. gadam izpildi. Šādu ziņojumu funkcija - neatkarīgi no tā, kura ministrija tos gatavojusi, - tradicionāli ir censties pamatot īstenoto «rīcības virzienu», «politiku» utt. sekmīgumu (attiecīgi arī izlietotās naudas lietderību). Līdz ar to arī konkrētā ziņojuma pamatvēstījums ir, ka darbs kūsā un būs jau labi. Daži ziņojumā minētie fakti gan par to neliecina.
Uzreiz gan jāuzsver, ka šāds secinājums nenozīmē automātisku KM kritiku - neesmu pārliecināts, ka tādu, ja tā drīkst teikt, netveramu jēdzienu kā piederības sajūta, iecietība uzplaukšanu var paveikt viena ministrija. Ja cilvēki kritiski izturas pret politiskās un ekonomiskās elites rīcību vispār - vienalga, vai mēs runājam par sociālo politiku, tiesu varu vai nodokļiem -, KM var, atvainojos, kaut uz galvas stāvēt, bet gaisotni sabiedrībā ietekmēs neskaitāmi apsvērumi.
Tātad, ja runājam par to, vai ir palielinājusies mūsu cilvēku piederības sajūta Latvijai, neko iepriecinošu neredzu. Jā, kopējais to aptauju dalībnieku īpatsvars, kuri atzīst savu saikni ar Latviju par ļoti ciešu, ir palielinājies - no 29,6% 2010. gadā līdz 33,4% 2013. gadā. Tomēr tas ir noticis uz latviešu rēķina - attiecīgi 32,2 un 42,6 procenti. Savukārt to krievu tautības cilvēku īpatsvars, kuri savu saikni raksturo kā «ne pārāk ciešu», ir palielinājies no 18,4 līdz 26,7 procentiem. Un nesaprotu, kāpēc ziņojumā šādas negatīvās izmaiņas raksturotas kā tādas, kas «iekļaujas nejaušās statistiskās kļūdas diapazonā» (7. lpp.). Turklāt jāņem vērā, ka, ja aptauja būtu veikta pērn vai šogad - jaunās ģeopolitiskās situācijas kontekstā -, atšķirības varētu būt vēl lielākas. Tomēr tieši tāpēc, ka šis konteksts ir ļoti spēcīgs, nebūtu vietā vaimanāt par plaisas padziļināšanos vai integrācijas neiespējamību. Strupi sakot, tādos laikos, kādi ir šie, polarizācija ir neizbēgama, bet tas nenozīmē, ka tā ir akmenī iecirsta.
Līdz ar to varbūt interesantāk un arī nepatīkamāk ir tas, cik vāji mēs jūtamies saistīti ar Eiropu. Ja ņemam 2013. gada aptauju, «nemaz» atbild 26,8%, t. sk. 25,9% latviešu. Ne pārāk cieši - 44,9 (46,7) procenti. Un atkal negrasos kaut ko nosodoši purpināt par latviešu pārliecīgo savrupību, noslēgtību utt. Tomēr politiķiem, kuri retorikā ierasti lieto dažādas versijas konstrukcijai «mēs esam Eiropas daļa», jāņem vērā, ka vairāk kā 70% no Latvijas iedzīvotājiem šie «mesidži», iespējams, neuzrunā.