Tuvojoties vēlēšanām, partijas sāk domāt par savu piedāvājumu. Nekritizējot nevienu konkrēti (jo tālāk aprakstītās neprecizitātes raksturīgas vairākumam), aicinājums būtu uzmanīgāk veidot nodomu sarakstus, lai tajos mazinātu pretrunas un neradītu iespaidu, ka tie neizpildāmi.
Daži piemēri. Šķiet, nav tādas partijas, kas nerunātu par atbalstu uzņēmējiem un atbalstu darbvietu radīšanai. Turklāt tiek pieņemts, ka saturiski abas tēzes ir cieši saistītas. Tas tā nav. Var būt uzņēmēji, kuru bizness jau paredz nelielu darbvietu skaitu savas specifikas dēļ vai kuri labprāt to automatizētu. Attiecīgi viņi solīto atbalstu var uztvert kā akceptu arī darbvietu skaita samazinājumam. Vai otrādi - uzņēmēji, kuriem nepieciešams izmaksās lēts darbaspēks, var partijām priecīgi apjautāties - vai tad ar atbalstu jāsaprot liberālāks režīms dažu tūkstošu strādnieku ievešanai no, piemēram, NVS valstīm. Abos gadījumos neprecīzi formulējumi radīs pašiem politiķiem problēmas.
Un ko vispār nozīmē atbalsts uzņēmējiem? Mazajiem, vidējiem, lielajiem un vēl n-tajām gradācijām ir savas specifiskas intereses, turklāt nereti konfliktējošas. Piemēram, nav noslēpums, ka t. s. lielie (Latvijas mērogā) nereti uzskata, ka mazie tikai pinas pa kājām, ka resursi plašākā nozīmē ir jākoncentrē, un attiecīgi caur lobētiem regulējumiem mēģina mazos piežmiegt. Tas, ka partijas piekabinās klāt it kā precizējošu skaidrojumu «eksportējošiem uzņēmumiem» vai «uzņēmumiem, kas ražo produktu ar augstu pievienoto vērtību», neko nemainīs. Var sanākt vēl trakāk, jo mēģinājumi definēt, kas īsti ir pievienotā vērtība, paver jaunu fronti strīdiem.
Kas ir labi apmaksātas darbvietas? Kas ir vidusslānis? Ko nozīmē atbalsts novadu attīstībai? Formulējumi var būt dažādi, tomēr kopumā ideja, cik noprotams, ir mazināt resursu un attīstības koncentrēšanos Rīgā. Bet nav jau tāda «viss, kas nav Rīga». Piemēram, Jelgavas pašvaldībai reģionu iekšējā konkurences cīņā ir vienas izejas pozīcijas un mērķi, Alūksnes novadam - citi, piejūras novadiem ir vēl citas papildu vajadzības, lai tajos notiktu attīstība, utt. Vieniem varbūt solītā lielākā patstāvība patiešām noderētu, citiem - neko nemainītu.
Vispārinoši formulējumi neder arī tad, ja runa ir par ceļu tīklu un veselības nozari. Piemēram, mediķiem laukos un Rīgā droši vien ir atšķirīgs viedoklis par solīto kvalitatīvo pakalpojumu. Citiem vārdiem sakot, aicinājums ir nepaslinkot un programmas izstrādāt detalizētāk. Pretarguments, ka tāpat jau programmas nelasa, nav nekāds attaisnojums. Pirmkārt, varbūt tieši šī vispārīguma dēļ arī nelasa, otrkārt, vēlētājs savu spriedumu veido arī pēc tā, cik jēdzīgi un ticami politiķis izsakās debatēs, intervijās un tikšanās reizēs. Lai tur būtu saturs, programmas izstrādē ieguldītais darbs atmaksājas.