Tas ir saprotams - latviešu kultūrā līdzīgi kā daudzu citu valstu kultūrā cieņai pret sirmgalvjiem ir ierādīta nozīmīga loma. To apliecina arī bieži piesauktā teiksma par likstām, kas piemeklējusi ciemu, kura iedzīvotājiem piemitis nelāgs ieradums vecos, darba nespējīgos ļaudis vest ragaviņās uz mežu. Šī teiksma bieži tiek pieminēta, kad lielākoties ne no brīva prāta, bet piespiedu kārtā kāds iedrošinās bilst, ka ar pensiju sistēmu kaut kas būtu jādara, lai nodrošinātu tās ilgtspēju.
Runāšana par pensiju sistēmu no racionāla, aprēķinos balstīta, nevis emocionāla skatupunkta tiek uztverta kā amorāla rīcība, kā deviance. Tādēļ politiķus var saprast: kuram gan ir vēlme kļūt par «vecīšu vedēju uz mežu»? Tomēr klusēšana neatceļ skarbo patiesību, ka sociālā nodrošinājuma, arī pensiju sistēmas uzturēšanai ir vajadzīgi pietiekami resursi jeb finansējums.
Laikā, kad pensiju izmaksai izmantojamie resursi, konkrēti, sociālā budžeta ieņēmumi auga, varas gaiteņos tika pieņemti vairāki pensionāriem labvēlīgi lēmumi - tika ieviesta nelielo pensiju indeksācija ar sociālo iemaksu algas pieauguma koeficientu, piemaksa par darba stāžu, kas iegūts laikā līdz 1995. gada beigām. Pensiju apmēra pieaugumu veicināja arī patēriņa cenu kāpums. Šo kompensējošo mehānismu īstenošanas iznākumā pieauga arī pensiju apmērs. 2006. gada oktobrī pensijas indeksācijas dēļ pieauga vidēji par 6,6 latiem, bet 2007. gada oktobrī - par 15 latiem, savukārt 2008. gada aprīlī - vēl vidēji par 11,50 latiem. 2008. gada oktobrī, kad pēdējo reizi tika izmantoti Pensiju likumā noteiktie indeksācijas koeficienti, 120 latus liela ikmēneša pensija pieauga līdz Ls 140,77.
Principā viss bija pareizi - valsts kompensēja pensionāriem dzīves dārdzības pieaugumu. Sociālā budžeta ieņēmumi treknajos gados auga. Pieaugums bija tik straujš, ka sociālā budžeta pārpalikums, īpaši nedomājot, tika novirzīts arvien vairāk uzblīstošā valsts pamatbudžeta izdevumu segšanai.
Dižķibele atnesa nepatīkamas vēsmas. Jau pērnā gada pavasarī tika atcelta pensiju indeksācija, bet, pieņemot 2009. gada valsts budžeta grozījumus, tika samazinātas pensijas. Tagad, pildot Satversmes tiesas lēmumu, pensijas atjaunotas iepriekšējā apmērā, taču sistēmiskās problēmas tā arī nav atrisinātas.
Otrdien valdība, izskatot Labklājības ministrijas ziņojumu, konceptuāli atbalstīja iespēju no nākamā gada 1. janvāra pārtraukt pensijā doties priekšlaicīgi. Cilvēkiem, kuri pensionēsies pēc 2012. gada 1. janvāra, vairs netiks aprēķinātas un izmaksātas piemaksas par darba stāžu, kas uzkrāts līdz 1995. gadam. Šie pasākumi, protams, ļaus nodrošināt sociālā budžeta ietaupījumu, taču tas būs samērā neliels. Ziņojumā minētais Labklājības ministrijas priekšlikums: sākt pakāpenisku pensionēšanās vecuma paaugstināšanu līdz 65 gadu vecumam tikai no 2016. gada, turklāt katru gadu to paaugstinot par pusgadu, ir uzskatāms par samērā maigu risinājumu. Jāatzīmē, ka arī Lietuvā un Igaunijā pelnītā atpūtā aiziešanas vecumu pagaidām plānots paaugstināt līdz 65 gadiem, turklāt Igaunijā jau pieņemts attiecīgs likums, bet Lietuvā par to vēl tiek diskutēts. Tikmēr dažās ES dalībvalstīs jau notiek diskusijas par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu līdz 67 gadiem. Citur attiecīgi lēmumi jau pieņemti. Tas apliecina nepatīkamo realitāti - ne tikai ekonomiskā, bet arī demogrāfiskā krīze ir radījusi milzīgu spiedienu uz pensiju sistēmu ilgtspēju. Tā nebūt nav tikai Latvijas problēma.
Latvijas pensiju sistēmas lielākā problēma ir nepietiekamie finanšu resursi, tās «mazasinība». Latvijas amatpersonām pagaidām trūkst drosmes atzīt, ka ilgtermiņā šo problēmu neatrisinās arī ekonomiskās izaugsmes atjaunošanās vai pieticīgs sociālo iemaksu likmes palielinājums.
Godīgi būtu atzīt, ka līdz ar pensionēšanās vecuma paaugstināšanu Latvijā būs jāatrod veidi, kā pamudināt strādājošos pašiem laikus parūpēties par sava nākotnes pensijas kapitāla uzkrāšanu. Valsts fondēto jeb tā dēvētā otrā pensiju līmeņa dalībnieku skaits patlaban pārsniedz miljonu cilvēku. Savukārt gatavību pašiem parūpēties par savu nākotnes pensiju, pievienojoties kādam no trešā pensiju līmeņa plāniem, ir demonstrējuši tikai aptuveni 16,3% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Tas diemžēl nozīmē, ka arī nākotnē daudzi gaidīs «cilvēka cienīgas pensijas» no valsts, un pensiju jautājums vienmēr būs sāpīgs.