Neatlaidīgs zemes darbs, pieticīga pārtika un prieks par pašu galveno, ka ģimenei šogad pieticis iztikas un nevienu radinieku nav nomocījusi slimība. Pretēji Latvijā bieži dzirdētajam viedoklim, ka afgānim karošana esot dzīves nepieciešamība, lielākā daļa pašu šīs valsts iedzīvotāju to kategoriski noliedz. Pat vienkāršs zemnieks žurnālistam pateiks, ka galvenā problēma Afganistānā esot drošības trūkums. Tā nerunā pēc kara «piedzīvojumiem» izslāpuši cilvēki.
Tas gan nenozīmē, ka viņi nebūtu spējīgi turpināt karu arī četrdesmit, piecdesmit gadu. Skarbais klimats ar karstām vasarām un ledainām ziemām, grūti pārvaramie kalni un putekļainās līdzenumu teritorijas ir norūdījušas afgāņus. Šajā valstī arī vienkāršs strādnieks un zemnieks nav pieradis sūdzēties par dzīves grūtībām. Dzīvi vienkārši pieņem tādu, kāda tā ir. Un tā vienmēr bijusi grūta, allaž nācies rēķināties ar sausumu, etniskām pretrunām un svešu armiju klātbūtni. Šī iemesla dēļ pašreizējā lielās koalīcijas atrašanās Afganistānā netiek uzskatīta par kaut ko ārkārtēju, lai gan pēdējo gadu laikā attieksme pret ārzemniekiem ir pasliktinājusies. Ir grūti iestāstīt, ka mīnu uz ceļa vai pie meiteņu skolas ir ierakuši islāma kaujinieki talibi un tieši viņi ir vainojami civiliedzīvotāju ciešanās.
1996. gadā, kad devos uz Afganistānu pirmo reizi, redzēju neviena netraucētus bruņotus laupītājus ceļa malās, bet pilnīgi normāla parādība bija anašas pīpēšana modžahedu čaihanā frontes aizmugurē. Vēl pēc gada, nokļūstot talibu kontrolētajā Tālogānas pilsētā, redzēju, ka futbola spēle tiek apturēta, jo pienācis lūgšanu laiks un tāpēc visi metas ceļos. No talibu varas tolaik bija aizbēguši vairāki miljoni cilvēku. Viens no viņiem - pazīstamais kinorežisors Barmaks Sidiks, ko satiku pāris gadu pēc Taleban varas gāšanas Kabulā, - šīs islāmistu kustības valdīšanu nosauca par jaunu fašismu. Taleban nekādā ziņā savās pseidoteorijās neesot vadījušies pēc islāma, kas, tieši pretēji, dodot cilvēkam iespēju mīlēt vienam otru.
Kad var redzēt priecīgus bērnus ejam uz skolu, turklāt tādus, kuriem ir gan pildspalva, gan burtnīcas, vēl jo vairāk kļūst skaidra Taleban režīma tumsonība un noziedzīgais raksturs laikā, kad bija spēkā plaši ierobežojumi izglītības iegūšanai.
Drīzāk, abas puses - afgāņi un sabiedroto spēku karavīri, dažādu humānu organizāciju pārstāvji - nespēj pilnībā aptvert Afganistānā notiekošo pārmaiņu nozīmību. Un tie nav tikai mobilie telefoni, kas kļuvuši par visai ikdienišķu lietu pat tālā ciematā, ja vien to var sasniegt mobilo sakaru signāli. Ja šī grandiozā un ANO apstiprinātā misija izdosies, ja Afganistānā nodibināsies miers un tautas izlīgs kopējas nākotnes labā, būs paveikts ārkārtējs darbs. Tomēr var saprast arī latviešu karavīru, kas, pieredzējis kaujinieku pretošanos un daudzu afgāņu sabiedroto slinkumu, korumpētību, neizpratni un nevēlēšanos godīgi strādāt Afganistānas labā, par misijas sekmēm izsakās pagalam skeptiski.