Salonu revolucionāri
1. Piemēram, mūsdienu Latvijā tiek uzskatīts par pilnīgi normālu gadiem ilgi - līdz 21.00 - pašiem būt lokālās elites sastāvdaļai, gūt no šī stāvokļa labumus, būt līdzatbildīgiem par pieņemtajiem lēmumiem, bet tad - dažu stundu garumā - runāt pavisam ko citu. Šoreiz runa ir par pagājušajā nedēļā biedrības Latvijas attīstībai rīkoto forumu, kura dalībnieki nesaudzīgi kritizēja pašu tieši vai pastarpināti uzturēto varas konstrukciju Latvijā. Un te pat nav runa par to, ka kārtējie nācijas glābēji - ekspremjeri, eksministri utt. - kā savu politisko piedāvājumu (jo, cik noprotams, biedrība pārtaps partijā) pasniedz idejas, kas nav gluži viņu izlolotas (daudzas no tām sakrīt ar Valsts prezidenta paspārnē izveidotās grupas atklāsmēm). Problēma ir tā, ka kopumā pareizi nofiksētām problēmām tiek piedāvāti ačgārni risinājumi. Piemēram, var piekrist, ka valdības darba tempu un kvalitāti nereti traucē partiju savstarpējā greizsirdība. Tomēr tad jādomā, kā veicināt ciešāku partiju darba novērtējuma saikni ar šo partiju izredzēm vēlēšanās, nevis iedomāties, ka problēmu risinās lielāka varas koncentrēšana Valsts prezidenta un premjera rokās. Protams, ir daudz vienkāršāk koķetēt ar «kārtīga saimnieka» tēlu Latvijas sabiedrībā, nevis pacietīgi strādāt, lai vēlētāji labāk saprastu (attiecīgi spētu novērtēt) politiku, lai viņiem būtu lielāka motivācija līdzdarboties. Protams, ir ērti ekspluatēt sabiedrības vairākuma neapmierinātību ar «politiķiem kā šķiru» un prasīt premjeram tiesības Saeimu atlaist, ja tā «strādā nekonstruktīvi». Un kurš būs tas, kurš vērtēs šīs «nekonstruktivitātes» pakāpi, kas tikpat labi var izpausties kā valstij kaitīgu izpildvaras ieceru bremzēšana? Kāda būs premjera atbildība, ja arī pārvēlētā Saeima neko daudz neatšķirsies, t. i., būs vienkārši izprovocēta jezga vairāku mēnešu garumā?
Prezentācijas materiālos (tie apskatāmi biedrības mājaslapā) atkal tiek populistiski kultivēta nepatika pret valsts pārvaldē strādājošajiem (kuri demagoģiski - ņemot vērā šī jēdziena diemžēl slikto slavu - tiek vispārināti apzīmēti kā ierēdniecība). Viņi, lūk, neesot «ieinteresēti pārmaiņās». Pirmkārt, tas nav godīgi - ar vieglu roku tūkstošiem cilvēku pasludināt par mazāk patriotiskiem un savai valstij labu vēlošiem. Otrkārt, tas arī nav korekti - neba bez lādēto ierēdņu palīdzības ir tapuši un top reformu juridiskais ietvars, sazobe ar valsts finansēm utt.
Populisti politikā ir bijuši vienmēr, tomēr tie atšķiras - arī pēc savas bīstamības pakāpes. Ir kreisie populisti, kuru idejas - atņemt, pārdalīt utt. - reti uzrunā lielu sabiedrības daļu. Labējie populisti apelē pie cilvēku ksenofobijas, nepatikas pret atšķirīgo - bet arī viņi ir t. s. nišas politiķi, kuru vēstījuma aprobežotība nav grūti saskatāma. Bīstamāki ir populisti, kuri apgalvo, ka ir sakņoti uzņēmējdarbībā, rada darbvietas, nodokļu ieņēmumus, kuri it kā «runā par lietu».
Latvijā patiešām pietrūkst labējas, un jo īpaši liberālas, partijas. Diemžēl neliekas, ka aplūkotā biedrība vēlas aizpildīt šo vietu. Tiesa, vēl laika pietiek, un, iespējams, tai pievienosies cilvēki, kas piedāvājumu spēs padarīt precīzāku un mazāk orientētu uz iepatikšanos (lasi - startu Saeimas vēlēšanās nākamgad).
Paši iedzinuši sevi stūrī?
2. Ļaudīm, kas nav saistīti ar medijiem vai politiku, debates par apvienotā sabiedriskā medija izveidi var likties pārāk karstas tik specifiskā jautājumā, tomēr, jāatzīst, savā būtībā tās ir adekvātas. Komerciālajiem medijiem (vienalga - elektroniskajiem vai drukātajiem) ir pilnīgi leģitīmas intereses strādāt ar peļņu vai vismaz bez zaudējumiem. Te lieki brēkāt par preses pērkamību, vienpusīgumu utt. - ja patērētājam kaut kas nepatīk, viņš balso ar savu latu, atsakoties no šī komercmedija vai tomēr pieciešot šī medija finansiālo interešu klātbūtni kā mazāko ļaunumu. Sabiedriskie mediji objektīvi ir informatīvais kanāls, kuru var izmantot arī tās interešu grupas, kas no biznesa viedokļa komercmedijiem var nešķist pievilcīgas. Tāpēc tas, kā funkcionē sabiedriskie mediji, ir svarīgi. Cita lieta, ka politiķu intereses šajā gadījumā ir gana savtīgas - apzinoties, ka attiecības ar komercmedijiem ir visai neprognozējamas, politiskajām aprindām šķiet būtiski, lai vismaz sabiedriskais medijs ir vieta, kur tikt pie izpaušanās, - atsaucoties uz to, ka šim medijam pienākas a priori šo tribīni piešķirt. Tā teikt, jūs taču ne ar ko neriskējat, par visu maksā valsts budžets. Līdz ar to politiķu nerimstošajās rūpēs par sabiedriskajiem medijiem var saskatīt nelāgus zemtekstus. Tāpēc nav jābrīnās, ka Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) vienotā sabiedriskā medija izveides bremzēšanu (pagājušajā nedēļā stopkrāna rāvējiem pievienojās Vienotība) skaidro ar t. s. politiskajām interesēm.
Tomēr tikpat labi iemesli var būt triviālāki - naudas trūkums. Ir radīts fons, ka LTV un LR apvienošana ir kaut kas ļoti vajadzīgs un neatliekams. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka valstij šim projektam nav un nebūs pat desmit miljonu latu. Bet ej nu tā tieši pasaki - bail, ka tad pārmetīs jau pieminēto politisko interesi «vājināt mediju telpu». Rezultātā politiķi meklē citus ieganstus, lai iedotu kurvīti projektam; tas gan izskatās amizanti - projekts tik ilgi un daudz apspriests, ka mazliet savādi, ka tikai tagad NEPLP izstrādātajā piedāvājumā (pat ja tas laika gaitā mainījies) pamanīti trūkumi.
Arī NEPLP, šķiet, nevajadzīgi iedzinusi sevi stūrī, tik lielu akcentu savā darbā liekot tieši uz apvienotā medija projektu - lai gan starp padomes funkcijām un steidzami veicamiem darbiem netrūkst arī citu tēmu. Rezultātā koalīcijas atbalsts vai tā trūkums projektam tiek pasludināts par teju vai «aiz mums Maskava!» mērogu, lai gan tas tā nebūt nav.
Bezgalīgā KNAB ziepju opera
3. Līdzīgi var vērtēt notiekošo Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB) - izpaudumi par to publiskajā telpā sāk atgādināt kinofilmu. KNAB gadiem ilgi kultivējis savu kā nelokāmu cīnītāju par taisnību dūri, attiecīgi jebkuras iekšējās domstarpības tiek uztvertas kā iekšējā vājuma pazīme vai apliecinājums, ka pašiem apustuļiem cilvēciskās vājības nav svešas. Nu un? Ja ir runa par pēdējo atklāsmi, tiesiskā valstī, par laimi, funkcionē pretsvari (prokuratūra, tiesa), kas mazina KNAB melno avju iespējamās negodprātīgās/neprofesionālās rīcības sekas. Ja runa ir par iekšējo kašķēšanos, labāk dzīvot ar dienestu, kurā padotie atļaujas strīdēties ar priekšniecību, nevis ar kaut kādu fanātiķu sektu, kurā visiem par visu domas sakrīt. Premjeram, protams, jātiek skaidrībā ar KNAB personāliju konfliktiem, tomēr tos izmantot vispārinošiem secinājumiem vai - vēl sliktāk - politiskai biroja darba koriģēšanai nevajadzētu. Cita lieta, ka presē nopludinātais liek domāt, ka KNAB ir pārliecīgi birokratizējies. Tā būtu iebraukšana otrā grāvī - no revolucionārās sirdsapziņas un galvas nemocīšanas ar formalitātēm līdz situācijai, kad darbinieki lielu daļa laika tērē atskaitēm un savas vietas saprašanai iekšējā hierarhijā.