Īsti jau nav, bet skaidrs arī, ka teikt patiesību ir ļoti nepopulāri. Un šī patiesība ir tāda, ka pilsētas ir pēdējais bastions cīņā pret Latvijas iztukšošanos. Proti, ja mēs prasām uzņēmējiem, kurp viņi varētu doties, tās ir pilsētas - es runāju arī par tām, kas nav Rīga -, bet ne jau darbnīcas bijušo kolhozu teritorijā. Protams, ja kāds politiķis ko tādu pasaka, reakcija ir asa, daudzi cilvēki vēlas dzīvot ilūzijās. Lai gan pragmatiskāk būtu pieņemt reālo situāciju un domāt par to, kas nepieciešams, lai cilvēki varētu nokļūt līdz darbavietām. Pirmā problēma ir neadekvāti lieli izdevumi par transportu - ja ņem vērā algas, kādas patlaban gatavi maksāt uzņēmēji. Otrā problēma ir dzīves vieta, jo dažkārt, pat ja cilvēks darba iegūšanas vārdā ir gatavs pārcelties uz pilsētu, viņš saskaras ar pārāk augstu īres maksu vai vienkārši pieejamu dzīvokļu trūkumu. Šīs divas problēmas būtu jārisina ar publiskā sektora spēkiem.
Tad jau bijušās labklājības ministres Viņķeles iesāktie t. s. mobilitātes pabalsti bija solis pareizajā virzienā?
Nepārprotami. Bet mēs jau arī redzējām, cik grūti viņai gāja, - cilvēkiem gribas ticēt brīnumiem - «bet varbūt tomēr...». Un šīs ticības dēļ es pieļauju, ka arī daudzi noticēs tukšajiem solījumiem jūsu pirmā jautājuma kontekstā. Es tikai aicinātu painteresēties, kā ir to valstu, kuras mēs apskaužam, - Vācijas, Skandināvijas - «laukos». Tur ir lielās zemnieku saimniecības. Latvijas gadījumā jābalsta ir tie, kas spēj saražot, un tas veiksmīgas specializācijas gadījumā (cidonijas, smiltsērkšķi u. c.) var būt arī vidējs mērogs, nav obligāti jābūt lielam. Tomēr uzsvaram ir jābūt uz zemniecību. No šī viedokļa mani priecē tas, cik mērķtiecīgas solās būt Lauku atbalsta dienesta programmas 2014.-2020. gadam. Ja mēs spētu līdzīgi «saprogrammēt» pārējo naudu, strīdu būtu mazāk.
Starp citu - pats negatavojaties atgriezties aktīvajā politikā, piemēram, startēt uz Saeimu rudenī?
Galīgo lēmumu neesmu pieņēmis.
Vēl par darbavietām. Labi, nerunājam par politiķu retoriku. Tomēr varbūt ir kādi mehānismi, kādā novads, ja vien nav pilnīgi depresīvs, var ieinteresēt uzņēmēju. Piemēram, ar atlaidi nekustamā īpašuma nodoklim...
Klau, man Jērcēnu pagastā ir trīs hektāri un Rīgā deviņdesmit kvadrātmetru. Latos man šis nodoklis Jērcēnos bija 20 latu, tātad apmēram 30 eiro. It kā tik nelielai summai vajadzētu būt milzu vilinājumam uzņēmēja acīs, bet nav. Ko tad - samazināsim līdz 10 eiro? Tas nav risinājums.
Tēlaini izsakoties, ordenis ir jādod tam pagasta vadītājam, kurš brauc uz tuvāko pilsētu runāt par darbavietām saviem pagasta cilvēkiem, nevis kopīgi ar viņiem raud.
Pieļauju, ka emocionālā līmenī bažas ir par to, ka, ja cilvēki sāks strādāt pilsētās, laukos fiziski vairs nebūs, kas dzīvo.
Nē, nebūs tā. Vienkārši ir jānotiek zināmai tur dzīvojošo nomaiņai, ja skatās no profesionālā, sociālā aspekta. Kā jau teicu par bagāto zemju «laukiem» - tur dzīvo lielie zemnieki, kurus pareizāk būtu saukt par uzņēmējiem, vēl arī tie, kuri atraduši savu jomu, un, kā vecos laikos teica, brīvo profesiju pārstāvji. Piemēram, es lepojos, ka esmu deklarēts Jērcēnu pagastā un negrasos pārdeklarēties uz Rīgu.
Tādā gadījumā mēs varam būt pieklājīgi, bet ir acīmredzama pretruna Lielo pilsētu asociācijas un Latvijas pašvaldību savienības (LPS) interesēs, jo Jaunsleinis nekad neko tādu neteiks.
Nu... mana priekšrocība varbūt ir tā, ka pats esmu bijis «otrā pusē», tādēļ mana attieksme pret parlamentu un valdību ir liberālāka, lai kāda šī vara būtu. Lai kā būtu, manuprāt, sadarbība, piemēram, ar Saeimas komisijām un gala rezultāts būtu labāks, ja viņi no LPS par konkrēto tēmu saņemtu trīs viedokļus: ko par to domā lielās pilsētas, ko - lielie, spēcīgie novadi un ko pagasti un mazie novadiņi. LPS diemžēl turas pie tradīcijas: ja ir negatīvs viedoklis no vienas grupas, šis negatīvais «aiziet pa visu laukumu». Ik nedēļu ir n-tie likumdošanas aktu projekti, un LPS viedoklis vienmēr ir «nē», «nē», «nē». Visi jau ir pie tā pieraduši.
Svarīgs komponents šajās pašvaldību nereti atšķirīgajās interesēs ir pašvaldību finanšu izlīdzināšanas mehānisms, ar kuru jau ilgstoši apmierināts, šķiet, nav neviens, tomēr nekas jauns arī nav vietā. Pērn Finanšu ministrija teicās uzņemties iniciatīvu, jo to it kā neapmierināja VARAM piedāvājums, tomēr nu šis jautājums izskatās pazudis no darbakārtības.
Pazudis nav, ir ierakstīts arī jaunās valdības deklarācijā, bet atkal ir aizgājis bezcerīgā gultnē - kad es ieraudzīju darba grupas sastāvu, sapratu, ka varam «nesaspringt», nekas nemainīsies. Īsi sakot, LPS no savas puses ir pieteikusi cilvēkus, kuriem objektīvi ir ļoti atšķirīgas intereses.
Labi, bet tad vismaz pieņēmuma līmenī - kā vajadzētu būt? Ir tēze, ka ne tik daudz jāstaipa tas deķis starp «bagātajām» un «nabagajām» pašvaldībām, bet ka valstij no budžeta būtu vairāk jāpiedalās.
Jā, bet valsts jau arī nevar liet ūdeni caurā mucā... Patiesībā tas pēdējais modelis, ko piedāvāja VARAM, bija visnotaļ cerīgs, jo tajā bija arī motivācija pašvaldībām, kas ir «plusos», pelnīt. Problēma šajā modelī bija tāda, ka valsts faktiski tad nevar prognozēt, kādu summu tai būs jāliek klāt tuvāko gadu laikā. Patlaban tie ir 20 miljonu, bet tikpat labi tā var būt krietni lielāka nauda. Jo diemžēl starpība starp tiem, kuri aug, un tiem, kuri neattīstās, ar katru gadu kļūst lielāka un lielāka.
Vispār, ja gribam šos jautājumus pilnvērtīgi risināt, būtu pēdējais laiks pieķerties pašvaldību funkciju analīzei. Jo patlaban to veikšanas vērtējumos var vērienīgi nodarboties ar interpretācijām. Respektīvi, ja paņemam, piemēram, tādu funkciju kā sociālās palīdzības sniegšana, atļaušos apgalvot, ka ir pašvaldības, kurās par vienu funkcijas veikšanas kvalitātes līmeni to domi būtu jau padzinuši, bet citās gandrīz vai aplaudē. Faktiski nevar novērtēt un argumentēt, ka pašvaldība X ar kādu funkciju vienkārši netiek galā. Tu saki pašvaldības vadītājam, ka viņš netiek galā, bet viņš saka, ka tiek gan, jo ir savu iedzīvotāju apmīļojis, apčubinājis un tā arī esot funkcija... Es mazliet to tā sakāpināti stāstu, bet tā ir. Ir jābūt kaut kādām minimālām prasībām, jo pretējā gadījumā ir tāds subjektīvisms, ko redzam arī Valsts kontroles un konkrētu pašvaldību vārdu apmaiņās. «Mums liekas, ka jūs funkciju neveicat. - Bet mums liekas, ka veicam.» Šie jautājumi nav risināti kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidus, kad tika pieņemts attiecīgais pašvaldību regulējums.
Bija iecere atdzīvināt reģionālos centrus, veidojot t. s. vienas pieturas aģentūras.
Nu, mokās tur cilvēki, mokās... Pilotprojekti ir pieteikti, bet mums jau tās iestādes ir sabūvētas ar tik atšķirīgu institucionālo arhitektūru, ka tas grūti paveicams. Un vēl - ja sabiedrībai būtu labākas zināšanas par IT nozari, par to, kā valsts iztērējusi milzu naudu šajā virzienā, varētu celt trīsreiz lielāku skandālu nekā par jebkuru citu iepirkumu. Mēs to redzam kaut vai kontekstā ar šo elektroenerģijas cenu kompensēšanas tēmu - pašvaldībām ir sava uzskaites sistēmu «valoda», Labklājības ministrijai - sava... Pirms dažām dienām bija diskusijas ar Valsts ieņēmumu dienestu. Esam tikuši pie kopsaucēja, kāda informācija ir vajadzīga pilsētai nodokļu analīzei, dienests datus var iedot, tikai ir viena problēma - nav, kas tos «paņem» pašvaldību pusē. Jo, acīmredzot, IT projekti ir virzījušies tā, ka starp tiem nav «savienojuma». Un tagad ir nepieciešams vismaz pusotrs gads, lai šādu savienojumu izveidotu. Nē, nu vēl var datus sūtīt ar kurjeriem ierakstītās vēstulēs... Ir viens liels panākums - platjoslas interneta sistēmas izveide -, ar kuru varam lepoties, bet citādi ir bēdīgi.
Pieminējāt gaidāmo elektroenerģijas cenu kāpumu. Tā arī nesapratu, par ko strīdas Ekonomikas un Labklājības ministrija, - vai tiešām ir tik ārkārtīgi svarīgi, kurš tieši novada palīdzību līdz iedzīvotājiem?
Strīds ir par to, kurš izskatīsies mazāk sliktais, spēs iziet ar puslīdz sausām kājām.
Bet nauda palīdzībai taču ir.
(Nopūšas.) Baidos, ka to samudžinājumu uz papīra uzlikt nevarēsiet... Teikšu citādi. Visvīrišķīgāk būtu, ja valdība teiktu: dažādu iemeslu dēļ - eiro ieviešana utt. - nav notikusi pakāpeniska elektrības cenu paaugstināšanās, tagad mums priekšā ir drakonisks kāpums. Un ir vienkārši jāiedod pašvaldībām nauda, nepinoties sarežģītās shēmās. Piemēram, pieliekot vienu procentu klāt tai daļai, ko pašvaldības saņem no iedzīvotāju ienākuma nodokļa kopējā apjoma.
Ja runājam par šo IIN pārdali, par kuru ik rudeni ir asiņainas kaujas starp valdību un pašvaldībām...
Un šogad būs vēl trakāk.
Jo?
Uzņēmēji zina, ka likme nākamgad samazināsies, tas viss ir jauki, bet tas iesitīs pašvaldībām, un neviens jau nerunā par kompensācijas modeli. Plus vēl t. s. veselības nodoklis, par kura naudas avotu domas joprojām dalās.
Skaidrs. Bet - kā vajadzētu būt, ja neskaita to, ka pašvaldības droši vien gribētu sev visus 100% no IIN?
Pirmkārt, vajag paskatīties, vai dažādas valsts dotācijas pašvaldībām nav pārāk saskaldītas. Otrkārt, nav vērts kavēties pagātnē, piesaucot, kā kad ir bijis, - ir jānovelk svītra, jāvienojas par apjomu, kas paliek pašvaldībām, bet jāvienojas par to, ka šis apjoms patiešām nemainās vismaz piecus gadus. Lai var kaut ko plānot. Mēs taču arī kā cilvēki priecātos, ja mums būtu skaidrība par saviem ienākumiem... (Iesmejas.)
Pašam smieklīgi?
Vai tāpēc, ka privātpersonu gadījumā tas laikam nav iespējams, pašvaldības to nebūtu pelnījušas?
Iedzīvotāju vilināšana deklarēties konkrētā pašvaldībā, solot kādas priekšrocības, apaugusi ar politiskām diskusijām, bet - vai šāds cīņas modelis ir jēdzīgs?
Redziet, mums kā vienmēr tas, kas citur funkcionē, kaut kā aiziet neceļos... Proti, es joprojām uzskatu, ka liberālais deklarēšanās modelis - ka cilvēkam, tēlaini izsakoties, nav jāiet ar mājasgrāmatu noteiktā stundā uz kaut kādu iestādi, - ir pareizs. Bet es arī zinu, ka neviens Eiropā nesaprastu, kā tas ir, ka par pārdesmit eiro vieni ļauj deklarēties savā īpašumā, citi to grib, lai tiktu tuvāk, teiksim, skolai, tas viss notiek ar kaut kādu sludinājumu internetā starpniecību... Acīmredzot un diemžēl ir jāpasaka, ka patlaban mēs šādu brīvību vēl neesam pelnījuši un jāuzliek lielāka birokrātija. Piemēram, ka tomēr būs jāuzrāda īres līgumi. Īsi sakot, pati ideja, ka pašvaldība cenšas ieinteresēt cilvēkus deklarēties savā reālajā dzīves vietā, nav nepareiza, tikai mums sanāca kā nu sanāca. Es arī domāju, ka Ušakovam tas bija tāds izmisuma solis, redzot, kā funkcionē finanšu izlīdzināšanas plūsmas. Nu, kā viņš var justies, zinot, ka atbilstoši pašreizējam modelim Babīte un Mārupe skaitās lauki, kur vajadzētu ganīties govīm, un attiecīgi automātiski saņem vairāk naudas?
Eiropas Savienības (ES) nākamais plānošanas periods. Ir dzirdētas bažas, vai būs nauda ceļiem, ir dzirdēts, ka uzsvars būšot uz inovācijām, bet mazāk dzirdēts, ko pašvaldības domā par naudas sadali šajos tuvākajos gados.
Nu jā - līdz šim tā diskusija bijusi starp Rīgu un Briseli, un mēs, pilsētas, to lojāli sapratām - ka svarīgi ir aizstāvēt Latvijas intereses kopumā. Tagad mēs esam tikuši līdz iekšējām diskusijām par naudas sadali, un tad, protams, parādās resoriskās intereses un ultimāti. Proti, pašvaldību doma bija, ka tās uzņemas atbildību par dažādiem virzieniem - ceļi, izglītība, uzņēmējdarbības veicināšana utt. -, piedāvā projektus, kuri, protams, tiktu vērtēti un vētīti, tomēr kopumā pašvaldības ir tās, kas menedžē. Bet, redz', mums jau neuzticas, attiecīgi ministrijas saka, ka viņas labāk zinās, kas mums vajadzīgs, bet vispār jau mēs varēsim iet uz ministrijām un cīnīties par šo naudu.
Kad vajadzēja braukt uz Briseli, tad bija pilsētvides attīstības karogs, tā esot prioritāte un tā. Tagad saprotams, ka tieši pilsētu rīcībā būs daži procenti no atvēlētās summas. Bet ministrijas saka: neuztraucieties, re, ir programmas, tā jau ir tā jūsu nauda, vienīgi jums būs drusku jābrauc pie mums palūgties... Ā, un ziniet, jums vienalga par daudz naudas, tādēļ mēs 40% no tās atdosim, atvainojos, pusdzīvajiem plānošanas reģioniem...
Kāds ir tas pīrāgs, par ko notiek jūsu, pilsētu, kauja?
Apmēram 120 miljonu septiņu gadu periodā. Uz deviņām pilsētām. No kura, kā minēju, 40% grib atdot plānošanas reģioniem. Turklāt nav skaidrs iemesls. Formālais ir tāds, ka naudai «jāatstarojas» arī pilsētas tuvākajā apkaimē. Bet pilsētas jau to saprot un akceptē! Piemēram, starp Daugavpils projektiem ir lidostas attīstība, kas nav Daugavpils pilsētā. Jelgavas pilsētai ir divi šādi projekti, kas iziet ārpus pilsētas robežām. Vai tad pilsētas nesaprot, ka uzņēmējam ir vienalga, vai grāvja kreisā puse formāli skaitās vēl pilsēta vai nē? Tā vietā mēs redzam, ka acīmredzot politisku iemeslu dēļ nauda ir apsolīta visām pašvaldībām, un tad nekas cits neatliek, kā sākt kādam ņemt nost. Rezultāts, baidos, būs nelietderīgos projektos izsēta nauda.
Līdz kādam «datumam» ir laiks šīm brīnišķīgajām diskusijām?
Tās nav tieši saistītas ar Briseli, bet rēķināsim tā: ja līgums ar Briseli tiks parakstīts un pirmā jaunā perioda nauda parādās ap Jāņiem, līdz tam arī vajadzētu mums pašiem iekšēji tikt skaidrībā.
Kā jums iet pie sirds jaunais reģionālās attīstības ministrs?
Pirmkārt, ierēdniecība atkal var sākt strādāt, jo tā redz, ka priekšlikumos kāds arī ieklausās. Jo Sprūdžam un reformistiem vispār bija raksturīga tāda attieksme: ja ierēdnim tieši kaut ko neliek vai neatļauj, viņam jāsēž klusi vai - vēl labāk - jāiet prom. Bez ministra biroja atļaujas soli nevarēja spert... Tagad cilvēki, kuriem vēl ir kaut kāda iniciatīva, sāk atgriezties. Tas būtu plusiņš. Ļoti svarīgi, ka Cilinskis ir godīgs, - domāju, ka pie viņa kabinetā nevarētu iesoļot kaut kādi privātie atkritumu biznesa pārstāvji... Vēl viens plusiņš, kas gan ar laiku var pārvērsties mīnusā, ir Cilinska spēja un vēlēšanās klausīties. Saprotiet, tā ir ļoti laba īpašība, labāk, ka cilvēks netēlo pārgudru, ka viņš mācās vajadzības gadījumā. Bet ir sajūta, ka patlaban viņš apsola visu visiem, bet kaut kad ministram nāksies ieņemt skaidru pozīciju, jāpasaka savs vārds. Vai arī viņš līdz rudenim turpinās, tā teikt, klausīties...