Vairākums spēlētāju pēc turnīra atzina nepabeigta darba sajūtu. Tāda bija arī treneriem?
Man noteikti. Būtu patīkami čempionātu noslēgt ar uzvaru, tas būtu kolosāls panākums. No otras puses, skatoties nedaudz tālāk, mani imponēja, ka no spēlētājiem ne brīdi nedzirdēju, ka mēs smuki zaudējām. Viņi pārdzīvoja to, ka zaudēja. Nepadarītā darba sajūta nozīmē, ka spēlētāji pretinieku tiešām nerespektēja. Pretinieks ir jāciena, bet nav jārespektē.
Pusotru nedēļu pārdomājot notikušo, biežāk saskatīti plusiņi vai mīnusiņi?
Gūta pozitīva pieredze, ko der izmantot arī turpmāk, bet bija arī lietas, kuras nevajadzētu atkārtot. Gan tehniskā, gan taktiskā ziņā. Mums noteikti netrūka vēlēšanās spēlēt, sevi pierādīt. Tas bija viens no veiksmīga snieguma stūrakmeņiem, taču jāsakrīt daudziem faktoriem, niansēm, lai būtu arī labs rezultāts. Viena vai divas neveiksmīgas darbības var pagriezt spēli ļoti negatīvā gultnē, kad vairākas situācijas seko cita citai un nākas zaudēt daudz punktu. Brīžiem mums tā vēlēšanās bija tik milzīga, ka pat traucēja. Bija epizodes, kad vajadzēja nospēlēt mierīgāk, ar vēsāku galvu, un dažās spēlēs rezultāts arī būtu citāds.
Vai pēc finālturnīra paplašināšanas iegūtā iespēja tajā piedalīties izmantota pilnībā?
Esmu pārliecināts, ka šo situāciju izmantojām par visiem simt procentiem. Ieguva gan tie, kuri piedalījās finālturnīrā, gan tie, kuri kandidēja uz vietu sastāvā. Spēlētājiem šī pieredze nāks ar plusa zīmi - ar noteikumu, ka viņi savos klubos spēlēs nozīmīgu lomu gan uzbrukumā, gan aizsardzībā. Tad šī čempionāta pieredze dos dubultefektu. Informācija, ko basketbolisti šajās spēlēs ieguva, vēl tikai pamazām sāk nosēsties viņu apziņā, un efektam vajadzētu tuvākajā laikā parādīties.
Kuriem spēlētājiem ir risks netikt pie šādas lomas komandā?
Risks ir visiem. Kaut arī spēlētāji bija valsts izlasē, viņi noteikti kaut ko ir zaudējuši no klubu sezonas sagatavošanas posma. Komandas veidošanās process ir diezgan garš, taču lomas tiek dalītas jau sagatavošanās posmā. Svarīgi, lai spēlētāji pēc iespējas ātrāk atgūtos pēc Eiropas čempionāta. Pirmkārt, jau emocionāli, jo par viņu fizisko gatavību man nav nekādu šaubu. Svarīgi, lai viņi pēc iespējas ātrāk atrastu savu vietu komandā. Par motivāciju strādāt es nešaubos ne brīdi. Šie spēlētāji vēl nav tik sabojāti ar lieliem kontraktiem, lai viņiem tās trūktu. Noteikti netrūks arī pārliecības par sevi. Pēc cīņām ar šādām komandām šiem spēlētājiem tiešām vairs nav no kā raustīties.
Pēc kādas no zaudētajām galotnēm treneri nekoda pirkstos par pieredzējušāku spēlētāju atstāšanu mājās?
Es nekad neskatos pagātnē. Attaisnojumus var atrast vienmēr, taču nekad neesmu tos meklējis. Mums bija kolosāla, vienota komanda. Šoreiz neizdevās uzvarēt, izdosies nākamreiz. Tikai jāizdara pareizie secinājumi.
Pēc Latvijas Basketbola savienības valdes sēdes parādījās informācija par abpusēju vēlmi turpināt sadarbību.
Esam par to nedaudz runājuši, taču vienošanās vēl nav panākta. Manas intereses ir, lai būtu pēc iespējas vairāk vadošo spēlētāju ar vēlēšanos strādāt. Svarīgi, lai Latvijas Basketbola savienība un visi Latvijas treneri - ne tikai tie, kas ir izlasē, - būtu vienoti. Protams, viens otram acīs nesakām, bet no muguras «paduram ar mazo nazīti». Tas traucē veiksmīgai kopdarbībai. Jāsaprot, ka izlase ir kopīga lieta un treneriem jāpalīdz kolēģiem. Dažkārt esmu šokēts par to, ko nākas dzirdēt. Viens mūsu treneris tiek labā klubā, bet cits zvana tam klubam un saka, ka tā nav īstā kandidatūra. Zinu, kā savā starpā koordinējas serbu, lietuviešu, spāņu treneri. Protams, viņi arī konkurē, katrs domā, ka viņš ir gudrākais, bet, ja ir iespēja kaut kur savējam palīdzēt, tas tiek darīts. Mēs tomēr līdz galam neesam vienoti, lai gan šis čempionāts parādīja, ka varam tādi būt. Pirms finālturnīra ļoti daudz komunicēju ar kolēģiem Latvijā, un neviens neatteica informāciju par specifiskām lietām, niansēm. Ja esam vienoti, varam sasniegt daudz.
Vai nākamajā ciklā komanda jāveido uz Šauļu sastāva pamata?
Būtu muļķīgi šobrīd teikt, ka kādam kaut kas ir garantēts. Tā nav. Svarīgi, lai šiem spēlētājiem būtu labas sezonas. Skatīsimies, kuras pozīcijas vajag pastiprināt. Nenoliedzami šie spēlētāji paveica lielu darbu, taču šobrīd tā jau ir pagātne. Nākotne būs pēc sezonas, kad arī skatīsimies tālāk. No spēlētāju skatpunkta, manuprāt, būtu jābūt mazliet trakam, lai pēc šādām spēlēm negribētu vēlreiz spēlēt Eiropas čempionātos.
Kuri spēlētāji varētu pastiprināt šo komandu?
Esmu dzirdējis dažādas runas par vairākiem spēlētājiem, kuri šoreiz nespēlēja finālturnīrā, taču šobrīd ir pāragri par to runāt. Lai paiet sezona, tad arī redzēsim.
Kādas vēsmas basketbolā ienesis šis čempionāts?
Mani sarūgtina tas, ka neatklāju priekš sevis nevienu jaunu vārdu. Visās komandās spēlē tie paši spēlētāji, kuri tur spēlēja arī pirms tam. Visās spēlēs virsroku ņem pieredzējuši spēlētāji. No tālāk tikušajām tikai Grieķijai ir jaunāks sastāvs.
Favorīti paļaujas uz pieredzējušajiem, jo uz spēles liktas olimpiskās ceļazīmes?
Labs basketbols ir tāds, kas ir neprognozējams, bet pieredzējuši spēlētāji ir prognozējami. Visi zina, ko viņš laukumā darīs. Jaunie ienes dzīvīgumu, azartu. Piemēram, Lietuvu mazliet iegāza tieši milzīgā pieredze. Beigās jau tieši pieredzējušie spēlētāji izdarīja nepamatotas darbības, pēc kurām tika zaudēti izšķirošie punkti.
Jūs, kā Lietuvā spēlējis un strādājis, droši vien iztēlojaties tur valdošo noskaņu?
Traģiski. Un tas ir maigi sacīts. Malači, ka pēc tāda zaudējuma ceturtdaļfinālā viņi savācās un izcīnīja vietu olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrā. Tā tik trūka, ja viņi to vēl neizdarītu (smejas - aut.). Bija jāredz tas, kas notika Lietuvā. Vārda tiešā nozīmē tā ir traģēdija visai nācijai. Kā man teica viens Lietuvas biznesmenis - visi darījumi Lietuvā uz dienu apstājās.
Lietuvas izgāšanos šajā čempionātā gan prognozēja ne viens vien…
Nesauktu to par izgāšanos, ja viņi tika uz olimpisko kvalifikāciju. Es arī labprāt no sestās vietas izietu uz olimpisko kvalifikāciju (smejas).
Kad Latvijas valstsvienība tiks uz šādu turnīru?
Jāpatrenējas vēl kādi gadiņi. Jākrāj pieredze, un smagi jātrenējas. Lielākajai daļai šīs mūsu komandas spēlētāju briedums būs pēc trim līdz pieciem gadiem. Bet tas nenozīmē, ka nevar uzvarēt ātrāk. Mums jebkurā gadījumā galvenais ir cīnīties katrā epizodē un koncentrēties savai spēlei. Vai ar to pietiks uzvarai - rādīs laiks. Ir tik daudz faktoru, kas gan spēļu, gan treniņu laikā to ietekmē.
Vai komanda juta līdzjutēju atbalstu, kas auga, par spīti zaudējumiem?
Parasti, cik esmu spēlējis, vienmēr man zaudējums ir bijis tikai un vienīgi zaudējums. Tomēr šoreiz… Ja prasīgie Latvijas līdzjutēji pēc zaudētām spēlēm skandina «Latvija», saka paldies, pusstundu pēc spēles vēl mūs gaida. Tad laikam esam labi pastrādājuši.