Oskars Ķibermanis
Ko lai saku par sacensībām - gribējās labāk. Vispirms jau labākai vajadzēja būt braukšanai. Otrajā dienā braucieni bija sliktāki. Varbūt nedaudz arī uz ledus kvalitātes rēķina. Bija izdangāta trase, stūri rokās pat raustīja. Pirmajā dienā ar braucieniem es paliku apmierināts. Izdarīju, ko varēju. Vietu, protams, jau gribēju labāku. Biju rēķinājis, ka nedaudz augstāka vieta varētu būt. Treniņos braucieni bija sliktāki, mačos labāki, bet visi jau sacensībās brauc labāk. Olimpiāde jau arī ir un paliek olimpiāde. Te visi bija spēcīgi. Labāka braukšana man bija četrinieku sacensībās - vismaz man pašam tā šķiet. Vēl gan daudz jāstrādā. Ko var gribēt - man šī bija tikai otrā pilnā sezona. Kā treneris saka, es vēl esmu puika. Par bobsleju - nav nekādas vainas. Jālej daudz sviedru, ja gribam tikt augstāk.
Daumants Dreiškens
Stūmējs, 2. vieta četriniekos
Emocijas man ir grūti izstāstīt. Tagad jau esmu nedaudz nomierinājies. Nezinu, vai emocijas būtu izteiktākas, ja mēs būtu izcīnījuši zelta medaļas. Kad nobraucām un finišā ieraudzīju vieninieku, tas jau vienkārši bija pāri visam. Es pat īpaši neskatījos, kā Zubkovs brauca. Labi, viņam zaudējām, bet mani jau emocijas bija pārņēmušas. Atcerēsimies, ka pirms četriem gadiem šajā laikā Oskars gulēja mājās ar smadzeņu satricinājumu un vēl ne reizi nebija braucis pie stūres. Man arī bija traumas pēc kritieniem Vankūverā. Pēc pirmās dienas sacensībām pat nebija laika uztraukumam. Mums vēl bija darāmi darbi, tīrījām slidas un gulēt devāmies tikai pustrijos naktī. Šorīt arī agri cēlāmies un braucām bobīti paglaudīt. Vai pēc četriem gadiem Phjončhanā tiksimies? Nezinu, šajā vietā liekams daudzpunkts.